Par izstādi un gleznām māksliniece Dace Lielā stāsta: "Visām jūrām vai okeāniem piemīt kāds maģisks vilinājums. Laikam tāpēc, ka nevar saskatīt pretējo krastu. Pat, ja cilvēki nepeldas , nezvejo, nebrauc ar laivu, kuģi utt. Viņi var stundām ilgi sēdēt jūras krastā un iegrimuši domās raudzīties tālumā, vai kilometriem klīst gar krastu. Vai jūras mala ir kāda robežvieta? Man patīk domāt, ka šis vizuālais plašums dara cilvēkus laimīgākus.
Vilinājums uzgleznot jūru, precīzāk – jūras tēlu, tādu, kur nekas nenotiek, vien neliels vējiņš pūšs , mani saista jau sen. Ūdens virsmas nemitīgā mainība atkarībā no gaismas, vēja un gadalaika, viļņu ritmiskums un skaņa raisa meditatīvas domas un sajūtas. Es nezinu, vai to var uzgleznot, bet metodiski pētot ūdens un debess vizuālo mijiedarbību,
matērijas īpašības atkarībā no gaismas, vai krāsas un tonalitātes izmaiņas telpā, ir mēģinājums radīt ilūziju par telpu un laiku plaknē.
Gleznas „varoņi" ir ūdens un debesis. Ne gaisam, ne ūdeņiem nav krāsa, bet konkrētai jūrai un debesīm ir.. Man jāzina – kāpēc.
Skata punkts ir cilvēks un viņa redzeslokā horizonts. Horizonts – horizontāle – tāle.
Zīmējumu veido ūdens virsma, kuru ir uzirdinājis vējš, izjaucot debess spoguļattēlu.
Tas ir sīku nejaušību virknējums, kas savukārt var apvienoties lielākos ritmos. Tam nav sakara ar ornamentu.
Ūdens materialitāte lielā mērā ir noteikusi gleznošanas līdzekļus un tehniku. Mana izvēle ir akrila krāsas. Tās atjaucot ar ūdeni darba process pats par sevi tuvina ūdens būtībai. Viss plūst un mainās. Viena no ūdens vizuālajām īpašībām ir caurspīdīgums, kas pamanāms gleznojot plāni, lazējot desmitiem reižu
Parasti iesākot darbu gleznoju to, kas ir zem ūdens, bet rezultātā tas kļūst par noslēpumu."
