Izstādes nosaukums „Evviva Carnevale!" tulkojumā no itāliešu valodas nozīmē „Lai dzīvo karnevāls!". Tā ir pirmā Ilzes Jaunbergas personālizstāde Rīgā.
Kopš 2005. gada, kad Ilze Jaunberga (1978) ieguva maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā, viņa katru gadu februāra beigās vai marta sākumā – tas atkarīgs no gavēņa laika baznīcas kalendārā – piedalās Venēcijas karnevālā. Izdzīvojot, kā Ilze Jaunberga saka, „šo hipnotisko burziņu, fantasmagoristisko un sirreālo atmosfēru" kopā ar Compagnia de Calza „I Antichi", viņa pēc tam to glezno. Gleznās ir šīs kompānijas personāži, viņi, piemēram, ir tie, kas rīko visgreznāko karnevāla balli „La Cavalchina", kas notiek karnevāla noslēgumā Venēcijas Operā „LaFenice".
„Tā ir pasaule ar saviem spēles noteikumiem. Senajām maskām katrai ir uzvedības kodekss. Paradoksālais, iluzorais, improvizācija, teatralitāte, Venēcijas karnevāla estētikā vienmēr klātesošā koķetērija ar nāvi plus infantila jautrība," savu pieredzi raksturo Ilze Jaunberga un atzīst, ka tikšanās ar „visīstākajiem venēciešiem" viņai ir liktenīga, jo Venēcijas karnevāla estētika viņu valdzinājusi kopš bērnības tik pamanāmi, ka tad, kad viņa sākusi braukt uz Itāliju, bērnības draudzene atgādināja: „Kopš es tevi atceros, tu runāji par Venēciju un Venēcijas karnevālu."
Izstādes kuratore Inga Šteimane norāda, ka Ilzes Jaunbergas eļļas glezniecības kritēriji ir tuvi kvatročento krāsu izpratnei, kas atzīst, ka krāsu spēles glezniecībā nav galvenais, svarīga ir formas parādīšana un noskaņa. „Pret krāsām māksliniecei ir līdzīga attieksme kā Leonardo (1452–1519), kad viņš savā Traktātā raksta: „[..] bet krāsas pagodina tikai tos, kas tās izgatavojuši, jo tajās nav nekā cita, ko apbrīnot kā vien to skaistums, un krāsu skaistums nav gleznotāja nopelns, bet gan tā nopelns, kas tās izgatavojis. Cilvēks [gleznā] var būt apģērbts neglītās krāsās un tomēr pārsteigt tos, kas to vēro, ar reljefa ilūziju." Savukārt, gleznošana ar balto krāsu, kas arī raksturo Ilzes Jaunbergas darbus, liek atcerēties arhitektu un humānistu Alberti (1404–1472), kurš uzskatīja, ka vienu trešdaļu darba vēlams darināt baltu, lai viss darbs izskatītos priecīgs un labi saskatāms (comparascente)," izstādes katalogā raksta Šteimane. Kuratore atklāj readymade elementus Jaunbergas glezniecībā, tā iekļaujot viņas mākslu plašākā laikmetīgās mākslas kontekstā. Tāpat Šteimane apcer to, ka visās Ilzes Jaunbergas gleznās redzamais klejojošās lelles – mākslinieces alter ego tēls ir ne vien formāls readymade elements, bet tēls, kas emocionāli uzrāda un problematizē ietekmīgo diskursu, kuru kritizē Karls Popers (1902–1994), teikdams, ka vislielākās briesmas viņš saredzot pesimismā, t.i., „ilgstošos mēģinājumos iestāstīt jauniem cilvēkiem, ka viņi dzīvo sliktā pasaulē". Popers uzsver: „Vēsturiski skatoties, mēs [..] dzīvojam vislabākajā pasaulē, kāda līdz šim bijusi. Tā, protams, ir slikta pasaule, jo pastāv labāka, un dzīve mūs dzen meklēt labāku pasauli. Un šī labākās pasaules meklēšana mums ir jāturpina."
Kopš 2004. gada Ilze Jaunberga savu profesionālo karjeru veido Itālijā, pateicoties mākslas menedžera Enzo Rossi-Ròisa atbalstam un producenta darbam (Associazione Culturale Italo – Baltica). Ilzes Jaunbergas personālizstādi Rīgas mākslas telpā atbalsta arī mākslas centrs „Berengo Studio" Murano, „Fondazione Museo Venanzo Crocetti" Romā un karnevāla autentisko tradīciju biedrība Compagnia de Calza „I Antichi".
Foto: Ilze Jaunberga "La vista de luna. Mēnesnīcas skats", audekls, eļļa, 2010. Publicitātes foto