"Jāņu fotoalbuma" atvēršanas svētki

Mēs varam lepoties, ka esam saglabājuši svētkus, kuri ir ļoti seni, daudzšķautnaini un ar bezgala dažādām nozīmēm. Tie ir gan saulgrieži, gan auglības svētki, gan enerģētiski, maģiski, gan vienojoši, gan patriotiski. Tie ir svētki, kuri ir kosmiski. Jo kosmosā viss ir sakārtots, tāpat kā Jāņos. Ir dogmas, kuras nepārkāpj. Un Jāņi ir un paliek tradicionāli, tātad mūžīgi. Ja kāds ievieš tajos jaunas korekcijas, tad tie nav vairs Jāņi. Tāpat kā riepu kurināšana un papīra kovbojcepuru nēsāšana ir izzudusi, tā pat deju mūzika un šlāgeris izmirs no Līgo svētkiem agri vai vēlu. Un tas ir brīnišķīgi, ka ir tapis šāds izdevums. Latvieši ir dažādi, labi , slikti, bet mēs visi svinam svētkus, kuri liek mums saliedēties. Latvijas valsts neatkarības diena pat nav tas. Ir brīnumaini, ka neviens agrāk nebija gatavs veikt šādu darbu un bija jāpaiet 16 gadiem no mūsu neatkarības, lai beidzot tiktu pacelta šī tēma. Trešā atmoda?

Jau pie Fotomuzeja ir jūtama Līgo svētku tuvošanās. Satieku Julgiju Stalti ar ziedu pušķi, viņa dodas ar margrietiņām raitā solī uz muzeju. Kā tad bez viņas un viņas brīnišķīgās balss. Jau kāpjot pa kāpnēm augšup, nāsīs iesitās saldā meiju smarža. Jauni bērziņi rotā solīdā muzeja kaktus. Ļaudis ir tik daudz, veci jauni. Ziedi ir sabiruši uz grīdas un atdod no sevis tīkamu aromātu. Ozollapu vaiņagi rotā galdus. Te pat ir alus pumpis un visiem atnākušajiem tiek piedāvāts kauss ar putojošu miestiņu. Asaras pat saskrien acīs, kā tiek uzspiests uz latvieša jūtām. Te pat var arī palūkot grāmatu, kura ir diezgan nopietna un iespējams maksās arī labi. Bet lietām, kuras ir svētas jābūt arī ar „glanci”.

Folkloras grupa nodrošina Jāņu dziesmu dziedāšanu un gribi vai negribi jau nākošajā brīdī dziedi: „Līgo, līgo ...”. Šeit ir ieradušies gan folkloras kopas „Vilki” pārstāvji, gan tādi diži vīri kā Antons Benjāmiņš, Vilis Vītols. Ļoti daudz fotogrāfu - vaininieki šajā izdevumā.

Tiek dots vārds foto vēsturniekam Pēterim Korsakam. Vīram, kurš izlolojis šo ideju un veltījis tai lielus spēkus. “Nebija viegli savākt bildes no visas pasaules. Jo, kur ir Latvieši, tur tiek svinēti Jāņi. Tādēļ liela sadarbība bija ar Okupācijas muzeju. Tika izmantoti tā arhīvi un kontakti. Tika sūtītas vēstules ar aicinājumiem ziedot bildes šim vērienīgajam projektam. Atsaucība bija dažāda, bet pamazām aktivitāte auga un bildes galu galā ir iesūtītas ļoti daudz. Smieklīgākais ir tas, ka tieši profesionāliem fotogrāfiem bildes no Jāņiem ir maz. Foto albumā vairāk ir amatieru radītās bildes, bet tās nav mazāk spēcīgas un emocionālas. No bildēm mums veras pretim cilvēki, kuri miruši jau sen, bet emocijas ir tik pat dzīvas kā tagad.” Antons Benjāmiņš Korsaku papildina ar frāzi: „Foto, kuri bildēti vakar ...” Korsaks vēl piemetina: „Kur latvieši ir vairāk par viens, tur Jāņi tiek svinēti.”

Benjāmiņa kungs izcēlās ar jautru dāvanu, grozu pilnu ar zaļām olām. Janīna Kursīte ir stāstījusi viņam, ka Sibīrijas ekspedīcijā uz latviešu ciemiem viņa ir uzzinājusi no vietējiem, ka viņi atceras tādu tradīciju – Jāņos latvieši mainās ar zaļām olām. Nu tad Benjāmiņš šo joku arī izspēlēja. Publika gan bija samērā izvairīga uz olu ņemšanu.

Protams, jāpiemin albuma mākslinieku Aivaru Sprūdžu. Jo bez viņa izcilās gaumes izjūtas nebūtu šī grāmata tik baudāma. Sprūdžs iznāk priekšā un kā vienmēr ir lakonisks, neizplūst tukšās emocijās, precīzi formulē savu koncepciju un godīgi atzīstas: „Man patika strādāt pie šīs grāmatas”. Un šajos vārdos ir iekļauts daudz, jo mākslinieks bieži strādā pie pasūtījumiem, kuri varbūt ir iespaidīgi, spēcīgi, bet autoram neizraisa emocijas. Zinot mākslinieku, šie vārdi izsaka daudz.

Un tad jau aiziet svinēšana. Pirmais Jāņu siers gulst manā vēderā. Kliņģeris un pīrāgi, tīkams kontrasts no visiem banketiem ar kanapē. Normāls sātīgs latviešu ēdiens, vēl tikai pa virsu saldo miestiņu. Latvietim būt ir stilīgi.