Uh, tauta ir tik kolorīta. Te ir sabraukuši klasikas cienītāji no visa reģiona. Pavisam jau zolīdi kungi, sirmas dāmas, pārauguši panki, rokeri, blondas meitenītes, melnas „Nāvītes” u.t.t. Ļaudis uz halli plūst priecīgi un gaidās. Nu ko es varu teikt? Ozijs publiku nepiekrāpa. Viņš deva, cik spēja, un publika to ņēma un baudīja.
Koncerts noorganizēts augstā līmenī, lai gan, jau agrāk pamanītais fakts par skaņas kvalitāti mani gan aizskāra. Nu nav kaut kas kārtībā, neesmu “decibelu valdnieks”, bet pat mana netrenētā auss juta slikto skaņu. Viss kā caur mucu.
Jā, koncerts nebija tik mežonīgs, kā Placebo, kur nesa laukā “ģībonīšus”, bet toties atšķirībā no Placebo, šis bija emociju un garīgā kontakta koncerts. Vai nu Ozija atkarību problēmas, vai mūža nolietojums ir darījis savu, bet Ozijs bija bezgala pozitīvs un mīlošs pret publiku. Protams viņš visur lietoja „fuck”, bet tas ir Ozijs un bez tā viņš nebūtu klasisks rokeris.
Iesildītāji atdevē bija vienādi. Oziju iesildīja "Black Label Society". Nu tāds, kantri metāls, bet blice spēlēja un ārdījās bez jokiem. Kā jau zinām, Ozijam vienmēr ir bijušas kolorītas iesildītājgrupas un kopprojektos viņš parasti ir savācis ap sevi pašu smagās mūzikas ziedu. Atcrēsimies kaut vai Rob Zombie, kurš nav nedz mazāk leģendārs.
Ap plskt.20.00 tuvojas tas brīdis...tehniķi veic pēdējos sagatavošanās darbus. Šoreiz arī es nesēžu kā sēne Vip ložās, būtu kauns neizrādīt cieņu pret roka leģendu. Dziest gaismas, man priekšā divi kungi jau iesiluši ar milzīgu entuziasmu sagaida Oziju, viņu sievas, kārtīgās kleitās vicina rokas klasiskajā divu pirkstu kombinācijā. Un tad jau sāk slīdēt milzīgs aizskars, uz kura ir Ozija ģerbonis. Tauta kliedz, visapkārt roku mežs. Ozijs maziem solīšiem iznāk uz skatuves. Klasiskos zilos džinsos, melnā krekliņā ar sudraba nāvesgalviņu. Uh, bet viņa mūziķi, ģitāristi, buņģieris un taustiņnieks ir viskoloritākie. Bārdas un mati līdz dibeniem, spēcīgas cirtas. Izteikti veco laiku mežoņi.
Ozijs ir saglabājis savu veco labo gaumi. Skatuves iekārtojums klasisks un, iespējams, nav mainījies kopš 90.-tajiem. Ozijs pa vidu, abās pusēs matainie mežoņi, zem kuriem ir novietoti ventilatori, kuri domāti plandošo matu efektam. Rodas iespaids, ka mati šiem vīriem ir dzīvi un kā medūzas Gorgonas čūskas kustās uz viņu galvām. Ozijs smaida, savu pilno, joprojām trako smaidu. Sāk viņš pirmo dziesmu ar savu bikšu atpogāšanu un baltas, nespalvainas pēcpuses parādīšanu. Hm, es laikam neesmu speciālists šajā tradīcijā, bet cik noprotu no Ozija pozitīvajiem vārdiem, kuri veltīti publikai, tas bija draudzīgs žests. Jā, gaismu un specefektu trūkumu es tagad arī saprotu. Ozijs pats ir gan specefekti, gan video projekcija, gan visi citi „sviesti”, kurus citas grupas cītīgi iebaro skatītājam. Leģenda paliek leģenda, viņam neko nevajag. Lai arī viņa ārdīšanās izpaužas ar palēkāšanu uz vietas un tādām lēnām, lēnām kustībām, viņš tā pat ir uzrunājošs.
Ozijs dod klausītājiem gaidīto klasiku. Dziesmas, kuras ir iegājušas vēsturē. „Road to Nowhere”, „ Suicide solution” un protams „ Mama I’m coming Home”. Visu laiku Ozijs kliedz, ka viņš nedzird publiku un aicina uz ovācijām. Publika kliedz bezjēgā stipri, es pat sāku ticēt, ka Ozijs ir jau nedaudz pakurls. Bet onkulis nav ar pliku roku ņemams, viņš ik pa laikam ņem spaiņus ar ūdeni un ik pa laikam gāž tos skatītājos, pats arī demonstratīvi aplejoties. Viņam tas viss tik šarmanti sanāk, ka nevar viņu neuzskatīt par mazu mīļu vīriņu.
Visi ir uz pozitīva viļņa, publika pilnīgi ir atdevusies vecajam vīram, kurš varbūt miesās ir vecs, bet garā mūžīgi jauns. Ir tāda sajūta, ka Ozijam šis ir pirmais koncerts, kur viņu tā mīlētu, jo viņš neviltoti velta mīlestības pilnus izsaucienus. Bet tā nav, viņu mīl daudzviet, pirms koncerta painteresējos par biļešu izpārdotību kaimiņvalstīs - visas biļetes tikai izpirktas dažu stundu laikā.
Ozijs arī pārsteidz. Koncerta vidū viņš nozūd aizskatuvē un vismaz kādas piecpadsmit minūtes mežonīgais matu īpašnieks - ģitārists, uzstājās ar savu autordarbu – ģitārvirtuozitāti. Jā, tas ir kaut kas! Sen nav redzēta tāda ģitārspēle. Viņš spēlē gan ģitāru aizliekot aiz muguras, gan ar saviem zobiem. Spēcīgi, priekšā man esošie vīri ar pirkstiem mēģina viņu atdarināt. Un tad atkal atpakaļ ir Ozijs, traks kā vienmēr. Viņš uzvaroši dodas pie mikrofona un atkal turpina tracināt publiku. Riebīgie apsargi triec nost meitenes no puišu pleciem. Nesaprotu viņu mērķus, jo arī meitenes grib redzēt leģendu. Ozijs uz skatītājiem izlēja vismaz 50 l ūdens. Jā, vienīgais, kas nodod Ozija vecumu, ir viņa šļupstošā balss, no kuras neko nevar saprast, bet toties dziedot viņš ir bezgala skaidrs.
Pusotru stundu garajā koncertā Ozijs Osborns uzstājās ar pilnu atdevi, bet beidzoties koncertam, vienkārši smaidot dodas prom. Ļoti vienkārši, bez nekāda šova. Čau, un vis. Bet tur tas šarms, Ozijs ir mīļš pasaku varonis un viņš sniedza prieku ļaužu sirdīs. Varēja redzēt, ka cilvēki bija gaidījuši tieši šādu Oziju.
Gan Ozija sejā bija rakstīts prieks, gan skatītājos, kuri plūda laukā pa Arēnas izejām. Izcili izdevies koncerts. Nekas par daudz, nekas par mazu. Pats galvenais, ka bija – šoreiz tas “kontakts” bija!
Paldies Ozij!
