Tautas mūzika ir nemirstīga tikmēr, kamēr ir spēja uztaustīt etnisko artēriju, kas ikvienam ir no dzimšanas. Iespējams, likumsakarīgi lielais skatītāju vairākums bija vecākā paaudze, līdz ar to uz skatuves, kas klāta ar kļavlapu paklāju, Ulda Ozola, Silvijas Silavas, Haralda Sīmaņa repertuārā iesāpējās latviešu tautas atmodas un pašreizējā tās likteņa tematika. Brāļi Ziemeļi priecājās par iespēju atkal uzdziedāt kopā, Juris Tihomirovs iepazīstināja ar bardu kultūras slāvisko mentalitāti, bet Anta Eņģele pirmo reizi skatuvi dalīja ar dēlu Dāvi Kasparu. Pasākuma tālākie viesi bija Čaks Brodskis (Chuck Brodski) no ASV ar vesterna skanējumu, spānis Havjērs de Prado (Javier de Prado), lietuvieši - Vitautas Lansberģis ar pasakām, Gediminas Storpirštus ar kolēģi Šauli – ar mīlas liriku.
„Kā sauc, tā atsaucas” – ar visskaļākajām ovācijām uz tikpat skaļo performanci publika novērtēja kā sejā, tā balsī mežonīgo Havjēru, kuru arī organizatori nodēvēja par vakara atraktīvāko bardu. Iespējams, oranžais tērps tika izvēlēts ar nodomu, jo spānis Latvijas „Bardu rudeni” redz dzeltenu: „Tā ir ne vien lapu krāsa, bet arīdzan mana šīvakara sajūta. Es savā mūzikā daudz runāju par krāsām.” Atšķirība starp spāņu un latviešu bardiem esot, tādēļ arī uzstāšanās tika pielāgota auditorijai. „Lai arī pats reizēm spēlēju „maigāk”, šeit jūs mani nesaprastu, ja dziesmas būtu balstītas galvenokārt uz tekstu. Tādēļ es izvēlējos izpildīt ko īpašu ar šova elementiem, lai skatītāji varētu baudīt, pat nesaprotot valodu,” kliedzienus, rūkšanu un runu ruporā „attaisnoja” Havjērs.
Neoficiāli šī gada „Bardu rudens” tika veltīts šogad mūžībā aizgājušajam festivāla ilggadējam organizatoram Zigmāram Kristsonam, kura piemiņai dziesmā vienojās Uldis Kākulis un Agita Kaužēna. „Kādēļ bija tik nostalģiskas, pārdomu pilnas, skumjas melodijas? Visi šie izpildītāji zināja Zigmāru,” skaidroja KAC „Imanta” galvenā pašdarbības speciāliste Skaidrīte Buža. Pārņemot projektu no sava priekšgājēja, tā organizators Juris Mols „gribētu aktīvus māksliniekus”. „Es biju piekodinājis – centieties tā pozitīvāk, bet, kad latvieši uzkāpj uz skatuves, vienā brīdī aiziet pamatīgā drūmumā. Ja man ļaus, tad centīšos to izskaust. Māksla ir domāta, lai cilvēkiem nestu prieku,” pret pesimismu sola cīnīties Juris.
Optimismu tomēr nevairo mākslas un politikas peripetijas. „Cīņa par kultūru ir cīņa par valsti,” Latvijas bardu veterānu Haraldu Sīmani satrauc kritiski zemais kultūras novērtējums no valdības puses. Arvien pieaugoša ir arī latvju emigrācija, uz ko Sīmanis vērsa uzmanību arī savas uzstāšanās laikā. Mūziķis dziesminiekus aicina „atpakaļ uz to tirgus laukumu, uz to mucu, lai viņi paceļ tās problēmas, kas šodien ir sasāpējušas - lai neatnāk vienkārši nodziedāt ko skaistu, kas visiem patīk, bet lai risina to, kas ir tuvs, kas sāp un ko gribas pateikt”.
Ikvienam bija ko teikt, tādēļ pasākums ieilga trīs stundu garumā, taču neviens nešķita garlaikots. Tādēļ ar festivāla norisi J. Mols ir apmierināts, lai arī ceturtdienas vakars nepulcēja tik lielu publiku, kā cerēts. Datums tika izvēlēts, lai nepārklātos ar šodien un rīt notiekošo Lietuvas festivālu „Tai Aš”, ar ko „Bardu rudens” ir nesaraujami saistīts. Tieši ar šādu vēstījumu brālīgās noskaņās lietuvieši ar viesiem no ASV un Spānijas festivālu noslēdza kopdziesmā par rozā ziloni, kurš mācījās lidot, rosinot klātesošos nekad nepārstāt sapņot.
Foto: Eņģelis