Koncerta “Tokio Hotel” apskats

Ir pienācis daudzu mēnešu gaidītais brīdis. Mazi bērni jau naktīm nav gulējuši. Vecāki pārguruši no bērnu mierināšanas: „Vēl nav tas brīdis, čuči, vēl ir tikai 1.septembris!” Bet nu, beidzot ir iestājusies diezgan drēgnā 3.septembra nakts. Ielas pustukšas, slepus starp peļķēm, es lavierēju uz „Arēnu Rīga”.

Jau iztālēm es saprotu kāda tauta šeit būs. Cilvēkus garākus par 1,60 m ir grūti atrast. Vēl, protams, sastopu vecus sakārņus kā es un mums ir par ko pagausties. “Tā jaunatne gan ir mainījusies. Tagad tāda sakrāsojusies un sievišķīga. Mazas meitenes nemāk uzvesties, jau 12 gadiņos staigā “augstpapēdenēs”, visa seja pīrsingos. Nu kā tā var! Nevienam vairs nepatīk izkauties „Nirvanas” pavadībā un pagulēt renstelē?...” Pat bārā ir dzirdama “mazo sirēnu” kaukšana. Fonā skan Him un ir pienācis laiks doties iekšā.

Te jau ir tik spoži kā „Sīrupa” lapaspusēs. Man pat aizraujas elpa. Starmeši vago zāli. Uz milzu ekrāniem Zelta zivtiņas kompānija kliedz uzmundrinājumus publikai. Kad nokāpju fanu zonā, sajūtos kā Goliāts. Visapkārt man paveras netraucēts skatu loks, jo publika ir līdzena un meitenīga. Pa galvu skraida pilnīga putra un zūd realitātes sajūta. Pāris pieaugušie, kuri klīst starp rindām, arī ar tik pat muļķīgi savilktu smaidu kā man. No malas, iespējams, likos gana uzjautrinoši. Apkārt zib ašas kājas un maziņas meitenītes skrien šurp turp, apstājas un lec gaisā. Te dažām ir plakātiņi ar izgrieztiem „Hoteļa” dalībniekiem un daudzām ir mirdzoši velnu radziņi. Vēl visu laiku zib fotoaparātiņi un mobilās kameras.

Tad jau viņi nāk. Sāk rūkt tumbas un kāds onkulis, kura balss līdzīga Holivudas filmu reklāmistam, piesaka: „Tokio Hottelllll!!!” Sākas spiegšana, ķērkšana un pat kviekšana. Kad noņemu rokas no ausīm un atveru acis, beidzot ieraugu arī viņus “Tokio Hotel puišus”. Ģitārists, ir vienkārši fantastisks. Puika ar drediem, reperu cepurīti un nenosakāmu maisa apģērbu. Basists atkal ļoti atgādina mūsu puišus no “Melo-M”, tas laikam frizūras dēļ. Un, protams, Bils ar savu „mangahead”. Bet iespaidīgi, tādus matus es tik japāņu multenēs biju redzējis. Seja, kas par seju, jebkura „konfekšonkuļa” sapnis, nē nu vispār šis pasākums ir „konfekšonkuļa” sapnis. Ah, grūti pat ilgi skatīties uz tādu daili.

Grupa jau no paša sākuma spēlē tik pa vāciskam, bet mazie laikam saprot. Un Bila balss starp dziesmām ir vēl vājprātīgāka. Tā ir balss lūzumu vēl neredzējusi. Jā, puisis cieš no Pītera Pena sindroma, to var just. Man tāda sajūta, ka viņš sev galu dabūs, kad bārda sāks dīkt. Bet var just, ka grupas producents ir ģēnijs. Ir atrasta paaudze, dēļ kuras kāds izliek ļoti daudz enerģijas.
Interesanti, kas darās mazajās galviņās? Vai viņas iekāro Bilu, vai arī tā ir tikai fanošana, stilīgums vai arī mīlestība - platoniska? Uz šo jautājumu nerodu atbildi. Mazās no rociņām veido sirsniņas un sūta gaisa skūpstus. Tumbas ar nav tik jaudīgas, jo ir arī pavisam mazi bērni, kurus mammas tur uz krūtīm. Nevar jau bojāt dzirdi! Un, protams, koncerts finišē laikā - plkst.22.00.

Pasākums ir galā, taču ne bez pārdomām: kaut kas tajā visā ir un diez vai tikai mārketings. “Tokio Hotel” ir gan šausmas, gan joks. Mūzika, protams, nav nekas, bet lipīgu “grunge un punkrock” ritmu izmantošana, spēj pienaglot šos mazos prātus un tas mazajiem ģēnijiem labi sanāk. Vizuālais tēls ir neslikts, jo Bils izskatās gana slimi, viņam nevajag nekādas lēcas un vēmekļus kā Merlinam. Arī pārējo šausminoši atklātā eklektika kā informācijas laikmeta “žļurga” spēj pieliet bērnu acis un ausis. Plakāti, kuri ir kā interjers, skaidri parāda mūsdienu tendences. Graffiti jūklis ar “peace” simboliem un vēl visādu draņķi, veido ņudzošu kaleidoskopu, kurš griežas sajaukdams visu nenosakāmā zupā. „Tokio Hotel” ir jaunā laikmeta seja, 21.gs ārietis!

Vācija vienmēr ir gribējusi radīt jaunu cilvēku, tad šis ir kārtējais mēģinājums, bet vai izdevies, to rādīs laiks?