Tāpat kā iznākušajam otrajam „viegliešu” albumam, koncertiem dots vasarīgs nosaukums “Vakars. Pietura. Jasmīns”. Tas izskan kā aicinājums klausītājiem atgriezties siltā vasaras vakarā Murjāņu pieturā... Un tiešām, lai gan kalendārs iezīmē decembra vidu, manuprāt, tieši tādi – vasarīgas jasmīna smaržas sasildīti – koncerta laikā tapa apmeklētāji.
Dodoties uz Dzelzceļa muzeju 17. decembra varkarā, mani pārņemis patīkams satraukums un, jau ieraugot priecīgos, dzelteni izgaismotos logus, top pilnīgi skaidrs, ka šī ir īstā vieta un īstais laiks, lai piedzīvotu kaut ko neaizmirstamu. Koncerta apmeklētāji tika mīļi sagaidīti un, stāvot rindā pie ieejas, padzirdīti ar siltu tēju un pabaroti ar piparkūkām, kuras smaidīgs dāvāja Ziedoņa kavalērists Artūrs Irbe. Ikviens tika sirsnīgi uzņemts putnu balsu pielietajā muzeja zālē un, kad katrs bija atradis sev sēdvietu, notiesājis gardu eklēru un iegādājies smaržīgu karstvīnu, koncerts varēja sākties.
Tas tika atklāts ar Jāņa Holšteina-Upmaņa izpildīto “Labo sirdi” – izcili izvēlēts un izpildīts koncerta sākums, kurš spēja ievadīt klausītājus Ziedoņa dzejas pasaules dziļumos, trauslumos un augstumos un norādīt, ka viss, ko koncertā dzirdēsim, būs baudāms ne tik vien no ārpuses, bet visvairāk tā pa īstam – no iekšpuses. Katra nākamā no 17 koncertā izpildītajām dziesmām atnesa citādi skaistu noskaņu, citādas pārdomas un muzikālo baudījumu, kopā radot augstu emocionālu pacēlumu. Mūziķi uz skatuves organiski mainījās lomām, te ieņemot solista, te bekvokālista, vai pavadošā mūziķa pozīciju. Visbiežāk skatuves priekšplānu apdzīvoja tādi tautā iemīļoti mūziķi kā Renārs Kaupers, Jānis Holšteins-Upmanis (Goran Gora), Māra Upmane-Holšteina, Raimonds Gusarevs (El Mars), kā arī Jānis Šipkēvics. Taču, lai dziesmas izskanētu krāsaināk, to atskaņošanā piedalījās vēl citi mūziķi un sešas brīnišķīgas bekvokālistes. Koncerta priekšnesumus caurvija gaiša un dažbrīd raiba humora piesātināta komunikācija mākslinieku starpā.
Baudīt koncertu bija kā kļūt par mazo princi un noraudzīties 17 saulrietos pēc kārtas, katram no tiem iemirdzoties citos toņos (noteikti jāuzteic arī gaismotāju brīnišķīgais darbs), tomēr daži saulrieti no šīs ķēdītes caur acīm un ausīm iespīdēja dziļāk iekšpusē un nosēdās uz palikšanu. Šeit vispirms jāpiemin Renāra Kaupera komponētās dziesmas (“Gods Dievam augstībā”, “Pēkšņi”, “Ne citu rīt”, “Mazā bilžu rāmītī”, “Es atkal neatvados”) un nezinu, vai tas paša Renāra, dziesmu vai dzejoļu dēļ, bet šis salikums tik brīnišķīgi kopā rezonē savā sirsnīgumā un vienkāršībā... Un nav jau brīnums, jo Renāra sirds gaišums grūti noslēpjams. Un tomēr – tas vienmēr ir brīnums! Vēl īpaši vēlētos izcelt Jāņa Šipkēvica un Māras Upmanes-Holšteinas kopradīto “Panāc pretī”. Šī kanoniskajās saskaņās balstītā kompozīcija izskanēja ārkārtīgi spēcīgi – kā iedvesmojoša un attīroša mantra. Pavisam citā noskaņā – grūvīgi, ar īsiem, bet sulīgiem solo improvizācijas posmiem (trombons, mutes ermoņikas) nodimdēja Raimoda Gusareva “Varenā tumsā”. Savukārt klausītāju kopkoris tika iesaistīts pie Māras “Lakstīgalām”, kas vēl vairāk pastiprināja kopības sajūtu un radīja priekpilnu atmosfēru zālē.
Klausīties Ziedoņa dzeju šo mākslinieku muzikālajā interpretācijā ir veids, kā piedzīvot tās dziļāku izpratni un sajušanu. Mēs jau visi zinām, kāds mums katram ir Ziedonis, bet šādā veidā iespējams sajust, kāds viņš ir citiem – ieraudzīt Ziedoņa dzejas kosmosu citā gaismā, vēlreiz atvērt acis un saprast, cik skaists ir viss vienkāršais, tuvais un mīļais, un, cik svarīgi ir to pamanīt, kopt un audzēt lielāku. Paldies mūziķiem un organizatoriem par skaisto vakaru!
Bet stāsts par fondu “Viegli” ar to nebeidzas... Par tā vērtībām, darbībām, idejām un aktivitātēm iespējams uzzināt www.fondsviegli.lv.
Foto: Koncerts “Vakars. Pietura. Jasmīns”. Foto (c) Marina Ignatjeva
