Elejas militārā bāze nav pirmā, kuru devāmies izpētīt un aplūkot tuvumā, taču pēc teritorijas platības vislielākā no līdz šim redzētajām, pie tam vēl - divos stāvos, kuri vel ir pieejami un nav zem ūdens.
Pārvietošanās auto karavānā līdz bijušajai PSRS armijas raķešu bāzei - pirms iebraukšanas teritorijā izlikta zīme - bīstami, apdraud dzīvību - tātad šī vieta nav gluži paredzēta biežiem vai spontāniem apmeklējumiem - atrašanās pamestā objektā, protams, ir bīstama, ja neesi uzmanīgs, bet salīdzinoši vēl labā stāvoklī. Apsnidzis paugurains klajums izcirtumā, kuram apkārt plešas mežs. Tieši šie bunkuri bijuši paredzēti raķešu palaišanai - militārām vajadzībām, papildus drošības garantijai.
Ieejas aizbērtas ar smiltīm, akmeņiem, dažādiem atkritumiem. Mēs iekļuvām pa akmeņiem aizbērtu šauru lūku, kuru var uzskatīt par gandrīz vai apslēptu. Ja ārā ap mīnus vienpadsmit grādiem, tad zem zemes temperatūra visu gadu diezgan nemainīga - no plus pieciem līdz plus deviņiem grādiem pēc celsija.
Šajā gadījumā mūsu ekspedīcijas mērķis bija izpētīt pazemes militāro bāzi un sameklēt geocach - vietu, kuras atrašanai jau iepriekš dotas norādes un pavedieni. Līdzīgi kā dārgumu medīšana, tikai šeit tās nav materiālas vērtības, ko paņemt sev līdzi, bet gan kas tāds, ko atstāt nākošajiem meklētājiem. Geokečings ir salīdzinoši jauns hobijs, kas strauji izplatās un gūst lielu popularitāti cilvēku vidū arī Latvijā.
Sākotnējā ideja geokečiem bija GPS interesentu apvienošana, radot spēli, taču tagad tā ir kļuvusi par aizraušanos arī cilvēkiem, kuriem tādu nav, protams, reizēm GPS noder. Galvenā ideja ir dot iespēja cilvēkiem apmeklēt interesantas un skaistas vietas, kurās pats esi bijis, turklāt to papildina arī tāds kā sacensību gars, kad gribas atrast arvien jaunu geokeču un ja vēl tu zini, ka tur iekšā ir travel bag (ceļojošās vaboles) jeb priekšmeti, kuru ideja ir nokļūt pēc iespēji vairāk vietās, turklāt katram no tiem ir savs individuālais mērķis, piemēram, fotogrāfēties ar skaistām sievietēm vai atgriezties Anglijā līdz Ziemassvētkiem. Komercija geokačingā ir visai minimāla, vienīgi, ja gribi iegādāties savu travel bug numuru, tad tas ir jāpasūta, vēl var iegādāties dažādus suvenīrus, bet tas jau nav galvenais kādēļ cilvēki dodas geocach meklējumos. Atrodot geokaču tu visticamāk ieraudzīsi interesantā vietā paslēptu kārbu ar sava veida viesu grāmatu un daudz nieciņiem, no kuriem kādu varēsi paturēt sev par piemiņu ar nosacījumu, ka atstāsi ko vietā. Pēc tam savu atradumu vari reģistrēt mājas lapā www.geocaching.com
Aukstā laikā jānodrošinās ar sekojošu ekipējumu - siltajām zeķēm, termosu un pārvelkamajām drēbēm, ja nu gadās iekrist ūdenī. Jebkurā gadījumā nepieciešama gaisma, jo zem zemes tā ir deficīts - vēlams pieres lukturīti, jo ar tādu ērtāk un vajadzības gadījumā rokas būs brīvas.
Elejas pazemes labirints mūs sagaidīja ar gariem tuneļiem un cilindrveida raķešu palaišanas šahtām to galos, kuras tagad appludinātas (vienā no raķešu palaišanas punktiem pie margas bija piesieta aukla, kuras galā savukārt akmens šahtas dziļuma mērīšanai - aptuveni 25 metri), otrajā stāvā dažādas telpas, pa kurām blandīties, vērojot, kas vēl saglabājies no Padomju laikiem.
Iespēja patrenēties iešanā pa šauru, dažviet nogruvušu dzelzsbetona grīdas balstu, kura abās pusēs ūdens. Daudz kas izdemolēts vai laika gaitā sagruvis pats. Mazliet neomulīgi - tuvu pie griestiem mājvietu atraduši sikspārņi, apkārt putekļains gaiss, kas lukturīšu gaismā veido garu gaismas ceļu, viss pelēks un tumšs, slapjš, netīrs un sarūsējis, tomēr jaunas pieredzes iegūšanai kā radīts.
Asākas izjūtas sagaida tos, kas vieni paši noklīst no pārējiem. Lai gan teritorija ir salīdzinoši liela, to var viegli apgūt, un pazušana ir diezgan neiespējama, tomēr atrasties pilnīgā tumsā vietā, kur nekad neesi bijis un nezini ko gaidīt... kur var izbeigties lukturīša baterija un atstāt tevi pilnīgā tumsā vienu pašu - asinis šaujas pa vēnām gaismas ātrumā, jo liekas, ka par tevi aizmirsīs un nāksies atrast atpakaļceļu ar taustes palīdzību.
Tie, kurus tas patiešām aizrauj, var aizmirst pat par tik cilvēciskām vajadzībām kā pusdienas. Tie, kuri ar to krituši azartā piedāvās uzspēlēt aklās vistiņas, paslēpes vai palikt vienkārši pa nakti, bet tie, kas grib pabūt visur, skatīsies kartē, uz kurieni braukt nākošreiz.
Teksts sagatavots pēc žurnāla "Čemodāns" materiāliem