Pirms 20 gadiem Trabant un Wartburg bija demokrātiskās Vācijas ikdiena, šodien situācija ir pilnīgi citāda un, ja gadās šādu mašīnu ieraudzīt, tad tā ir liela veiksme. Minētie spēkrati atrodami vairs tikai entuziastu garāžas. Normans Anders ir viens no tiem, kas sakrājis vairākus vēstures lieciniekus. Viņa bagātība sastāv no 10 automašīnām un 20 mopēdiem.
1963.gada Wartburg 311 Anders atklāja, kāda neliela Minhenes autoservisiņa pagalmā. Mehāniķis, kas tur strādāja, bija nolēmis to gluži vienkārši izjaukt. Par laimi, nepaguva.
Tagad Wartburg ir pie Andersa, pie labas veselības un gatavs braukšanai. Taču, lai līdz tam nonāktu, bija vajadzīgs divu gadu rūpīgs darbs un ieguldījumi aptuveni 3000 eiro vērtībā. No rūsas kaudzes ar beigtu motoru un kārbu, atdzimis auto, kas regulāri iegūst balvas dažādās izstādēs un priecē apkārtējos ar savu labo izskatu. Jaunais saimnieks nomainīja virzuļus, blīves, spararatu, cilindru galvu, radiatoru un citus svarīgus mezglus.
Viscaur noapaļots – sākot ar starmešiem, spārniem un beidzot ar buferu galiem – tas nemaz neatgādina kantaino un vairumam pazīstamo DDR autiņu, kas noturējās līdz pat Berlīnes mūra krišanai. Jaunākās paaudzes ļaudis domā, ka tas ir kāds amerikāņu auto, jo ne jau katrs zina to, ka šādas apaļas formas Wartburg tika ražots 10 gadus – no 1956. Līdz 1966.gadam. Tomēr tā bija un Wartburg 311 izskatās tieši tāds kā tālaika automobiļi – aizdedzes atslēga kreisajā pusē, pa labi spidometrs, benzīna daudzuma un dzesēšanas šķidruma temperatūras rādītāji, vidū skaļrunis un zem tā – tas, ko daudzi Wartburg īpašnieki sauc par „klavierēm” – seši rindā izkārtoti taustiņi, ar kuriem ieslēdz gaismas, logu tīrītājus, iekšējo apgaismojumu, siltumu un ventilāciju un arī piepīpētāju. Viss pārējais ir mini izmēros – maziņš pelnutrauks, neliels cimdu nodalījums un auduma durvju kabatas, kur tik tiešām var noglabāt vien atslēgas, šķiltavas vai cigarešu paciņu – lielajai 2 litru Coca Cola pudelei tur vietas nesanāks. Nevajag arī, jo ikdienas braukšanai auto vienalga nederēs – tam nav ne sēdekļu atzveltņu pagalvīšu, ne drošības jostu, toties Wartburg 311 var piedāvāt sava veida intimitāti: pateicoties tam, ka ātrumpārslēgs novietots pie stūres, vidus tuneļa salonā nav, bet tas nozīmē, ka pasažieri sēž (var sēdēt!) cieši viens pie otra. Interesants risinājums izdomāts attiecībā uz stūri – lai vadītāja kājām būtu vairāk vietas, stūres apakšdaļa ir krietni sašaurināta izmēros. Automašīnai ir četri ar roku skrūvējami stikli un aizmugurē, katrā pusē pa atveramam vēdlodziņam. Aizmugurē varēja iesēsties divi pieaugušie vai trīs bērni. Wartburg bagāžas nodalījums ir neparasts – tas ir milzīgs (lielāks kā vairumam tolaiku mazauto), taču plakans un garš. Tomēr visinteresantākais ir motors – divtaktu agregātam ir trīs cilindri ar nepilnu viena litra darba tilpumu, tas iebūvēts gareniski un atrodas pirms priekšējās ass. Piedziņa novadīta uz priekšējiem riteņiem. Motoram ir 45 ZS jauda, kas nodrošina 115 km/h maksimālo ātrumu. Degvielas tvertne uzņem 45 litrus, tomēr vadītājs nedrīkstēja aizmirst par eļļu, kas bija jāpielej vispirms. Piemēram, pirms iepildīt 40 litrus degvielas, vispirms vajadzēja ieliet 800 gramus eļļas, citādi divtaktu motoriņa mūžs būtu gaužām īss. Jāatceras vēl dažas lietas: pirms iedarbināšanas jāizvelk „čoks,” bremzes jāspiež stingrāk un arī stūre prasa vairāk uzmanības un muskuļu spēka, arī par ātrumkloķi jāpiedomā, citādi ceļabiedre nesapratīs, kāpēc roka reizēm noslīd uz viņas ceļa.
60.-tajos gados Wartburg 311 maksāja 10 000 marku (vidējā mēnešalga Austrumvācijā 500 markas), šodien Anders restaurēto retumu gatavs atdot par 5200 eiro.