Krāpšanas shēma ir līdz nepiedienībai vienkārša, kā jau jebkura ilgspēlējoša naudas slauktuve. Pēc latiem izslāpušie viltnieki sazvana kādu pavecāku kundzīti vai pat precētu pāri un paziņo, ka viņu dēliņš ir izraisījis avāriju. Zvanītāji esot jaukie policisti, kuri piedāvājot šo negadījumu nokārtot bez tiesas starpniecības gluži par simbolisku samaksu dažu simtu latu ekvivalentā. Pārsvarā cietušā radagabali ir tik apjukuši, ka nekavējoties piekrīt šim izdevīgajam darījumam un... naudiņa vējā. Liderīgais puisis, sazvanīts vai gluži personiski parādījis labsirdīgajiem samariešiem savu ģīmi nu var viņus strostēt par stulbumu uz velna paraušanu.
Šī metode nav no jaunajām, dažādas blēžu pasugas ar to nodarbojas jau gadiem. Ja sākumā vienkāršais un ienesīgais rūpals bija vietējo gudrinieku darbs, tad tagad to nez kādēļ esot pārņēmuši leišu fortūnas džentelmeņi. Jāatzīst, ka tas ir vairāk nekā mulsinoši. Izķidājot šo nelegālo biznesu pa sastāvdaļām, skaidrs top tas, ka blēžiem ir perfekti jāzina, kam zvanīt ar tamlīdzīgiem blēņu stāstiem. Viņi, piemēram, nevar zvanīt man un pieprasīt naudu par mana neesošā dēla nenotikušo avāriju. Tāpat viņi nevar zvanīt kaut vai pensionētam, bet policistam. Tāpat tiesnesim, advokātam, patiesībā jebkuram loģiski domājošam cilvēkam.
Lai īstenotu šo mahināciju, ir nepieciešamas ļoti skrupulozas un smalkas zināšanas, bez kurām šis bizness kļūtu drīzāk par muļķīgu joku, nevis krāpniecības veidu. Pirmkārt, jums perfekti jāiepazīst kāds padzīvojis pāris, kuriem bez nelieliem ietaupījumiem ir arī dēliņš, kas piekopj nesakarīgu dzīvesveidu. Tam dēliņam noteikti ir jābūt auto. Tad vēl jums jāzina, ka šim gados vecajam pārim ir arī kaut nelieli ietaupījumi. Tad jums vēl jānovaktē moments, kad dēliņš, krustdēliņš vai kas nu viņš tur būtu, ir īslaicīgi nozudis no labsirdīgo pieskatītāju redzesloka un tieši tad, un ne brīdi vēlāk ir jāzvana viņiem un jāziņo bargās policistu balsīs par liktenīgo, sengaidīto negadījumu.
Tas taču pat kazai skaidrs, ka muļķīgi būtu zvanīt nabaga vecākiem tai brīdī, kad daudz cietušais dēliņš blakus istabā lāpa paģiras, nevis asiņainu ģīmi, pārbijies sēž policijas iecirknī vai liktenīgajā grāvmalā blakus deputāta līķim. Tai pašai kazai arī būtu skaidrs, ka nezināmie krāpnieki diez vai ir jāmeklē leišmalē. Ja vien acīgāk novērtētu ikdienā apkārt redzamos cilvēkus, gan jau tas krietni vienkāršotu šīs krāpnieku shēmas likvidāciju. Un, lūdzu, mīļie, satrauktie vecāki, tantes, onkuļi un visi pārējie, kam rūp jūs aizbildņu liktenis, – pirms piekrist šādam naudas darījumam, centieties sākumā sazvanīt pašu avārijas izraisītāju un, ja nesanāk, tad policiju. Viņi nudien labāk zinās, ko darīt.
Dzintars Melnis www.ritdiena.lv