No Napoleona sindroma cieš vairākums maza auguma vīriešu, jo tā viņiem ir īsta drāma. It kā kompensējot mazu augumu, daba apdāvina līdzīgus subjektus ar nenormālām ambīcijām un neticamu veiksmi. Tā pats Napoleons, kam par godu tika nosaukts šis sindroms, izauga tikai līdz 157 cm un kļuva par Francijas imperatoru (bet gribēja kļūt arī par visas pasaules imperatoru). No laikabiedriem var nosaukt dziedātāju Prinsu (viņa augums tāpat kā Napoleonam ir 157 cm) un slavenāko Argentīnas futbola spēlētāju Diego Maradonu (augums ir 167 cm).
Zaudēta laika sindroms ir raksturīgs vīriešiem „gados”, kad viņi sāk saprast, ka pēc 50 gadiem nāksies „samazināt apgriezienus”. Tieši tad rodas bailes, ka viņš kaut ko nav paspējis, nav izdarījis īstā laikā. No šī sindroma cieš aptuveni 80% vīriešu, kuru vidū kā piemēru var pieminēt Pablo Pikasso, kurš visu bija sasniedzis tikai pēc 50 gadiem.
„Bosa” sindroms vajā gandrīz visus vīriešus no pašas piedzimšanas. Kad vecāki sien puikam virsū „īsta vīrieša” dzīves pozīciju, cenšoties audzināt vīrieša rakstura īpašības un izvairīties no sieviešu īpašībām, viņi liek pamatus specifiskām bailēm, kuras dzīsies puisim pakaļ visu mūžu, jo viņam nāksies aizsargāt savu pārākumu. Pateicoties tādam audzināšanas stereotipam, kurš ir pieņemts sabiedrībā, 70% vīriešu cieš, ja viņu boss ir sieviete, 64% vīriešu attīstās kompleksi, ja sieva pelna vairāk par viņiem, bet 58% apskauž savas mīļotās profesionālus panākumus. Starp citu, psihologi uzskata, ka tikt vaļā no šī sindroma gandrīz nav iespējams.
Vīriešu izveidots mīts par to, ka „vīrietis vienmēr ir gatavs”, spēlē pret viņiem pašiem, radot daudziem spēcīga dzimuma pārstāvjiem nevarīguma sindromu. „Netikt galā” vīrietis var jebkurā vecuma, taču jo vecāks viņš kļūst, jo vairāk tas viņu biedē. Un šīs bailes bieži vien ir spēcīgākas par jebkurām sociālām neveiksmēm. Un it īpaši sarunas par to, ka sieviete 35 gados seksuāli tikai atplaukst. Šajā gadījumā daudz labāk par jebkuru psihologu varēs palīdzēt taktiska un mīloša dzīvesbiedre.
Herkulesa sindroms – tas ir viens no mūsdienu ģimeņu konfliktu pamata iemesliem. Vīrieši vienkārši nezina, kā pareizi nosaukt iekšā radušos sacelšanos pret lūgumu palīdzēt ar darbiem, kurus viņi uzskata par patiesi sieviešu darbiem. Pusdievs Herkuless (Hērakls), izdarot savus neticamus varoņdarbus, nonāca verdzībā pie amazoņu ķeizarienes, kura lika viņam vērpt un darīt citus sieviešu darbus. Daudzus mūsdienu vīriešus ir grūti salīdzināt ar Herkulesu, taču tas nemazina šī sindroma dēļ radušos konfliktus ģimenē.
Slavenu cilvēku vārdā nosaukti daudzi vīriešu sindromi, kuru vidū ir arī Kotovska sindroms. Tas ir tas gadījums, kad vīrietim ir paniskas bailes zaudēt savus matus, kurus viņš uzskata par vīrišķīguma pazīmi. Un lai plikpaura rašanās nebūtu pamanāma, viņš vienkārši skuj galvu. Starp citu, tieši šī sindroma dēļ mums ir iespēja novērot, ka mūsu pilsētu ielās staigā diezgan daudz onkulīšu gados ar plikpauriem
Ir visai interesants Donžuana sindroms, kurš patiecoties mūsdienu emancipācijai daudziem vīriešiem sāk pazust. Maiga un ievainojama vīrieša dvēsele pieprasa, lai vīrietis pats un pirmais pamestu sievieti. Nu taču nevar vīrieša smadzenes pieņemt pat tik mazu vājību, kā kaut kāda momentā kļūt nevajadzīgam tieši šai sievietei šajā laika periodā. Tāpēc mēs, sieviešu dzimtas subjekti, pametot savus kavalierus, parasti smagi ievainojam viņu dvēseli un attīstām viņos Donžuana sindromu. Pie tam labākā iespēja, kā vīrietis var no tā izvairīties – atrast jaunu mīlestības objektu, pierādot sev, ka viņš tāpat vismaz kādai ir vajadzīgs.
Vēl viens vīriešu sindroms, kuram ir slavena cilvēka vārds – tas ir Švarcnegera sindroms. Šajā gadījumā vīrieši cenšas būt līdzīgi savam elkam ārēji, uzskatot, ka no tā ir atkarīgi viņa panākumi (pie tam nav obligāti, ka elks ir Arnolds Švarcnegers, tas var būt arī Romāns Abramovičs). Mainīt viņu domas attiecībā uz šo brīžiem nevar pat profesionāli psihologi, tāpēc spēcīga dzimuma pacientu skaits plastiskas ķirurģijas klīnikās katru gadu palielinās. Starp citu, „gribu vīrišķīgāku degunu un zodu ar bedrīti” – tas arī ir Švarcnegera sindroms, tikai vienkāršotā formā. Jo arī šajā gadījumā vīrietis izjūt stresu un depresiju attiecībā uz to, ka viņa neabsolūta āriene neļauj viņam īstenot vēlamo.
Visai interesants ir Aleksandra Makedonska vārdā nosauktais sindroms (Aleksandra sindroms), kuri praktiski visi vīrieši slēpj no apkārtējiem (un tikai daži no viņiem atzīstas personiskam psihoterapeitam). No tāda sindroma cieš vairākums vīriešu – kaut arī mums, sievietēm, ir grūti iedomāties, ka viņi gandrīz visi baidās izskatīties nevīrišķīgi citu vīriešu priekšā. Spēcīgākās bailes slēpjas tajā aspektā, ka apkārtēji var uzskatīt viņus par homoseksuālistiem. Pie tam tādas tieksmes (saskaņā ar psihologu pētījumiem) ir vismaz 21% tradicionālas orientācijas puišu, bet 3% pat ir līdzīga pieredze, iegūta jaunībā (tāpat kā Aleksandram Makedonskim).
Nu un beigās vēl viens sindroms, kuru aprakstīja rumāņu zinātnieki, bet no tā cieš arī citu tautu vīrieši. Tas ir sievasmātes sindroms – kad vīrietim ir grūti dzīvot vienā telpā ar sievasmāti. Mūsu valstī stresu, depresiju un paaugstinātu satraucamību, kuras rodas tādas kopdzīves rezultāta, neuzskata par saslimšanu, kura būtu jāārstē – šo situāciju vienkārši izsmej tautas daiļradē (anekdotēs, sakāmvārdos). Taču pasaulē tas drīz vien kļūs par ļoti svarīgu problēmu, tāpat kā pārējie vīriešu sindromi, kuru dēļ mums ir tik maz sevī pārliecinātu, uzticamu un spēcīgu vīriešu.
Materiāls publicēts sadarbībā ar http://meitenem.lv