Sievietes kā daiļais dzimums, vai tas nozīmē, ka viņas neaicina uz randiņiem, vai tas ir jādara tikai vīriešiem? Jā, var jau būt teiksim, ka mūsdienās daudzām sievietēm nav problēmu uzaicināt kādu stiprā dzimuma pārstāvi uz vakariņām vai kopīgām brīvdienu izklaidēm, taču realitātē tā tas notiek visai reti...
Baiba:
Kapēc lai TU neizrādītos tā drosmīgā, kas sper pirmo soli savu simpātiju izrādīšanā... Starp citu, attiecību ķīmijā ir kaut kas noslēpumains, kapēc tu vienam cilvēkam iepatīcies, bet citam savukārt nē (un tev jau tāpat viens simpatizē vairāk kā otrs). Tur jau ir tā dzīves sāls - pamanīt un sastapt cilvēku, ar kuru tiešām tev gribas iet ne tikai uz randiņiem, bet dalīties savā dzīves kvalitātē... Ja nesatiec šādu būtni, tad bieži vien sev tuvāk kā tikai drauga statusā viņu nepielaid...
Ir sievietes, kas uz randiņiem praktiski neiet, pati zinu šādu būtni, viņa šķiet apmierināta un pašpietiekama ar savu ikdienišķo vidi, sabiedrību, bet tas tāpat viņu nepasargā no skumjām un vientulības, bet ar to viņa samierinās un, acīmredzot, ir atradusi sev pieņemamu eksistences modeli, kurā viņa jūtas ērti, jo iznāk, ka viņai jāatbild tikai par sevi, savām izjūtām, kreņķiem un situācijām, bet papildus atbildība nāk klāt, ja tev ir attiecības un ļoti aktīva romantiskā dzīves puse...
Katrs jau visu savā dzīvē mēra pēc savas labsajūtas un komforta mērauklas... Lai kā būtu ar citām sievietēm, vai un cik bieži viņas iet uz randiņiem - svarīgi, kā un cik bieži to vēlies vai nevēlies tu pati un cik tevi tas iepriecē un liek justies apmierinātai...
Liene:
Ir vairāki atbilžu varianti:
* meitenēm patīk, ka viņas iekaro, viņas izbauda aplidošanas procesu - to, ka puisis pievērš uzmanību, izrāda iniciatīvu. Vav jau tā, ka viņas mazāk grib to randiņu, vienkārši "sagaidot" uzaicinājumu no puiša, meitenes gūst jauko apziņu par to, ka puisim ir simpātijas/jūtas pret viņu.
* meitene ir kautrīga/nepašpārliecināta un uzaicināt kādu uz randiņu ir rīcība, kurai būtu vajadzīga liela drosme, kam meitene bieži vien nevar saņemties.
* varbūt tā ir arī audzināšanas, sabiedrībā valdošu stereotipu radīta tendence, jo tradicionāli jau puisis izrāda iniciatīvu.
* meitenēm patīk, ka romantiskas situācijas attīstās "dabiski" - jūs nejauši satiekaties parkā, tikpat nejauši ir skaists pavasaris, nejauši čivina putniņi un notiek pavisam nejaušs skūpsts un gaiss virmo rozā migliņā. Aicināt kādu uz randiņu - tas mazliet izklausās pēc punkta saplānotā grafikā un apslāpē dabiski nejaušās kaislības. Meitenei gribas, lai viss notiek spontāni.
Agnese:
Domāju, ka ir diezgan daudz meiteņu, kuras pieturas pie veco laiku domāšanas un sabiedrība izveidotiem stereotipiem, ka puisim pirmajam jāaicina meitene uz randiņu. Arī es vairāk vai mazāk pieturos pie šāda stereotipa, jo, manuprāt, tas meitenei ļoti patīk, liek justies īpašai, glaimo, ka puisis tieši viņu ir uzaicinājis uz randiņu, nevis kādu citu meiteni. Jo, kā zināms, sieviešu ir vairāk nekā vīriešu.
Vispār šo jautājumu, manuprāt, var apskatīt no vairākām pusēm, ja ir runa par kādu konkrētu meiteni, kura ir labi vai ne tik labi pazīstama, tad svarīgi ir tas, kādas ir savstarpējās attiecības. Ja abas puses ir labi draugi, aicinājums uz satikšanos var sabojāt draudzību. Ja cilvēki nav tik labi pazīstami vai vispār nepazīstami, tad tas ļoti atvieglo situāciju, un nav īpaši jābaidās par to, kas būs pēc tam, ja viņa man atteiks. Galvenais šo jautājumu uzdot nesamāksloti, patiesi no sirds, un tā, lai atteikuma gadījumā nerodas neveiklas situācijas vai muļķīgi pārpratumi.
Ir daudz meitēnu, tāpat kā puišu, kuri ir ļoti patstāvīgi, droši dzīvē un viņi labāk jūtas vieni, patīk labāk dzīvot vieniem, kad viņus neviens netraucē, nemāca dzīvot, neizlemj kaut ko viņu vieta, vienvārdsakot, neatkarīgi, kuri vēlas valdīt paši un tikai paši par sevi, savu dzīvi un pasi ari izlemj, kad iesaistīties kādas attiecības un kad ne. Tāpat kā ir tikpat daudz pretēju neatkarīgajiem cilvēkiem, kuri izmisīgi vēlas būt ar kādu kopā, pieļauj muļķīgas kļūdas, iesaistās tukšās un nepilnvērtīgās attiecībās vai pat gadījuma sakaros.
Natally:
Ir meitenes, kuras aicina puišus pašas uz tikšanos, taču, lai tas notiktu, meitenei tiešām ir jābūt ļoti ieinteresētai un puisim salīdzinoši pasīvam, lai viņa pati uzņemtos iniciatīvu.
Vienalga, ir patīkamāk, ja puisis izrāda savu interesi un cenšas iekarot meitenes simpācijas. Reizēm meitenēm patīk spēlēt spēles, bet reizēm meitenes vienkārši pašas nezina, ko vēlas... Reizēm zina, bet baidās izrādīt simpātijas, bet citreiz viņas tiešām negrib saņemt nekādus uzmanības apliecinājumus...
Varbūt ir vērts pacensties, ja reiz meitene patīk un nezīlēt kafijas biezumos, vai viņa tevi kaut kur aicinās vai nē? Vienkārši vajag saņemietiss un pierādīt, ka esiet īsts vīrietis!
Galu galā sieviete tiek uzskatīta par vājo dzimumu! Un tiešām ir patīkami reizēm tā justies! :)
Una:
Daudzas meitenes nevēlas aicināt, jo uzskata, ka stiprajam dzimumam ir pirmajam jāsper solis. Pat, ja meitenei patiks kāds puisis tā, ka kaut gar zemi varētu krist, viņa neaicinās viņu uz randiņu principa pēc. Arī bez puiša iztikt nevar, bet, kā jau labi zināms, daudzas meitenes ir ļoti principiālas, tādēļ bieži paliek bešā. Ir arī tāds joks, ka meitene atradīs veidu, kā sevi nodarbināt, lai nav tik ļoti jādomā pa puišiem, vai arī vienkārši aizies izklaidēs, jo par 95% ir pārliecināta, ka viņai noteikti kāds piekantēsies, ja vien viņa ir OK :)...
BET meitenes AICINA uz randiņiem. Zināms tāds nesens gadījums, ka meitene spēra ko līdzīgu pirmajām solim (čalīts misters kautrīgais, kaut gan meitene viņam patīk) rezultātā no randiņa čiks vien sanāca, jo čalītis sabiedējās vai kaut kā tā... un meitene otru reizi jau neaicinās (ja vien nav apmāta), jo tas jau aizskar pašlepnumu.Tā kā galvenā problēma, kādēļ daudzas neaicina uz randiņiem ir tā, ka:
1. sabiedrībā ir stereotipi,ka pirmais solis jāsper puisim,
2. meitenei ir bail no atraidījuma,
3. ja viņu atraida, tad tiek ievainota viņas pašcieņa un otru reizi viņa jau neies pazemoties,
4. viņai tas puisis NU tiešām nepatīk.
Materiāls publicēts sadarbībā ar www.viriesi.lv