Liekas, nav jomas, kurā Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas jeb LDPR līderis Vladimirs Volfovičs (tieši vārdā un tēvavārdā vai arī tikai tēvavārdā viņu parasti sauc tautieši) nejustos speciālists un nebūtu gatavs ikvienam sniegt bezmaksas konsultācijas – gluži kā riktīgs mūsu pašu Saeimas deputāts. Esi nobijies no ekonomiskās krīzes un nezini, kā ar to cīnīties? Paprasi Žirinovskim! Viņš bez kavēšanās dalīsies pieredzē: „Es ekonomēju. Es vairs neeju pie friziera – mati jau ir garāki nekā parasti; skujos arī tikai katru otro dienu. Ēdu maz, nekur neeju, arī ciemos nevienu neaicinu, nekādas dāvanas nevienam nepērku un lūdzu, lai arī man nepērk; nekur nebraucu. (..) Jauno gadu sagaidot, evajag braukt uz ārzemēm vai iet uz restorānu, bet gan jāpaliek Maskavā, mājās, var arī uzprasīties pie kāda ciemos.” Ļoti labu recepti, kurā varbūt derētu ieklausīties arī mums, Žirinovskis ieteica Krievijas valdošajām aprindām. Proti, lai uzlabotu valsts pārvaldi, turpmāk valsts dienestā vajadzētu ņemt tikai tādus cilvēkus, kas ir oficiāli precējušies un kuriem ir vismaz divi bērni. Vislabākais tomēr ir ieteikums par ierēdņiem iecelt tikai personas, kuru svars nepārsniedz 90 kilogramus – šāda amatpersona gan izskatīsies cienījamāk un neradīs aizdomas par kukuļņemšanu un pārlieku rijību, gan arī klerki būs spiesti ievērot veselīgāku dzīvesveidu. Diemžēl pagaidām Krievijas vadoņi šajās rekomendācijās ieklausīties nav noskaņoti. Dīvaini, jo gan prezidents Medvedevs, gan premjers Putins noteikti sver mazāk par 90 kilogramiem. Varbūt problēma tā, ka Medvedevam ir tikai viena atvase?
Padomus Volfovičs ir gatavs sniegt ne tikai krieviem, bet arī citu valstu pilsoņiem un valdībām. Piemēram, kad imigranti Parīzes priekšpilsētās sāka rīkot grautiņus, Žirinovskis Francijas vēstniekam nosūtīja burvīgu krīzes atrisināšanas plānu. Uz Franciju, lūk, vajagot nosūtīt krievu kārtības sargu brigādes. „Mēs esam gatavi izveidot brīvprātīgo kārtības sargu vienības, kurās iekļautu futbola līdzjutējus, sportistus un LDPR aktīvistus, kas dienējuši karstajos punktos. Esmu pārliecināts, ka mūsu iniciatīva ļaus 48 stundu laikā ieviest pilnīgu kārtību un nomierināt nemierniekus,” teikts Žirinovska piedāvājumā. Šaubu nav – visai rasistiski noskaņotajiem krievu futbola faniem un „melnos” ne pārāk mīlošajiem Čečenijas kara veterāniem būtu, ko teikt melnīgsnējiem puišiem, kas Parīzes priekšpilsētās dedzināja mašīnas. Sarunas noteikti būtu ļoti skarbas, tādēļ franči uzskatīja par prātīgāku Volfoviča dāsno piedāvājumu atraidīt.
Volfovičs un politika
Līdz pat 80. gadu beigām nekas neliecināja, ka izdevniecības „Mir” juriskonsults Vladimirs Žirinovskis būtu spējīgs uz ko vairāk par līgumu saskaņošanu ar autoriem un šādiem tādiem tulkošanas darbiem. Brieduma gadus sasniegušā biedra līdzšinējā biogrāfija spēja izraisīt vien nevaldāmas žāvas. Spriediet paši: dzimis 1946. gadā Kazahstānā, audzis bez tēva (par papuci sīkāk parunāsim mazliet vēlāk, šis džentlmenis noteikti to ir pelnījis), mācījies Marksisma–ļeņinisma universitātes Starptautisko attiecību fakultātē, tad iestājies Austrumu valodu institūtā (specialitāte – turku valoda), ko pabeidzis ar izcilību. Obligāto dienestu aizvadījis Tbilisi, pēc tā vakara nodaļā pabeidzis juridisko fakultāti. Darba vietas: PSRS Miera aizsardzības komitejas referents, Arodbiedrību skolas tulks-audzinātājs, Maskavas advokātu kolēģijas konsultants, izdevniecības juriskonsults... Ei, mosties!
Mēs jau teicām, ka tā būs – biogrāfija tiešām ir miegu uzdzenoša. Bet tikai līdz 1988. gadam, kad perestroikas un „glasnostj” vēji sasniedza arī Žirinovski un viņš nolēma pievērsties politikai. Attiecības ar tobrīd valdošo komunistisko režīmu viņam bija visai īpatnējas. No vienas puses, komunistus viņš necienīja, ko reiz, izsakoties par 1917. gada oktobra revolūcijas gadadienas svinēšanu, paziņoja skaidri un gaiši: „7. novembris ir kauns un katastrofa! Boļševiki iznīcināja visu ekonomiku un cilvēkus, reliģiju, armiju. Tā bija pati zvēriskākā un nevajadzīgākā revolūcija. Mēs vēl tagad par to maksājam. Revolūcijas simtgadē mēs ar mokām sasniegsim 1913. gada līmeni. Simt gadi kaķim zem astes! Visus tās revolūcijas aizsācējus vajadzēja pakārt vai nošaut, tad nebūtu tagadējā kauna.” No otras puses, kad 1991. gada novembrī reakcionārāk noskaņotie padomju valdības pārstāvji sadomāja uzrīkot nelielu puču un pielikt punktu demokrātiskajām pārmaiņām, tieši Žirinovskis bija viens no nedaudzajiem, kas pučistus atbalstīja. Pamatojums – pēc Volfoviča domām, viņi bija vienīgie, kas varēja apturēt Padomju Savienības sabrukumu. Tomēr izrādījās, ka tam pučistiem iekšas bija par švakām – Padomju Savienība sabruka, un vecie komunisti nogāja no skatuves.
Atšķirībā no Žirinovska, kurš, par spīti puča atbalstīšanai, tikai kļuva par liela kalibra politiķi. Sākumā viņš gribēja izveidot Krievijas sociāldemokrātisko partiju, taču krievu sociķi izrādījās tikpat kašķīgi kā šo kolēģi Latvijā. Tādēļ beigu beigās Volfovičs nospļāvās un uztaisīja pats savu Liberāldemokrātisko partiju, kas drīz kļuva par vienu no ietekmīgākajām un biedru skaita ziņā masveidīgākajām visā Krievijā.
Tiesa, partijas biedru skaitu gan īpaši nopietni uztvert nevajadzētu, jo par to, cik vienkārši ir kļūt par Žirinovska oficiālo atbalstītāju, praksē 90. gadu otrajā pusē varēja pārliecināties žurnālistu grupa no Latvijas. Tā nu bija sagadījies, ka komandējumā uz Novgorodu nosūtītie rakstoņi tika izmitināti tajā pašā viesnīcā, kur bija apmetusies žirinovskiešu aģitbrigāde. Loģiski, ka abas kompānijas vakarā sastapās viesnīcas bufetē. Kopīgā alkoholisko dzērienu lietošana beidzās ar to, ka viens no žurnālistiem apjautājās: „Klau, bet vai arī mēs varam iestāties jūsu partijā?” „Nekādu problēmu!” lepni paziņoja iesilušais aģitbrigādes boss, un pēc brīža partija bija oficiāli papildinājusies ar trim jauniem biedriem, kas saņēma gan biedru kartes, gan dāvanu komplektu – ar partijas simboliku rotātu maisiņu, kurā bija videokasete par Žirinovska priekšvēlēšanu braucienu pa Sibīriju. Latvijas iedzīvotājiem gan partijas sarakstos un dokumentos ierakstīto jauno biedru vārdi droši vien izraisītu smaidu – Pēteris Krupis, Svilpis Lupis un pat Haims Rozencveigs –, taču žirinovskieši tos piereģistrēja vienā mierā. Un gan jau šādu „biedru” partijai ir vēl daudz...
Tomēr nevar arī noliegt to, ka fanu Krievijā Žirinovskim patiešām netrūkst. Vai gan citādi viņš regulāri tiktu ievēlēts parlamentā, kur, starp citu, liberāldemokrāti jau gadiem ilgi ir viena no lielākajām frakcijām? Vai tad citādi viņš piedalītos prezidenta vēlēšanās, kur gan nopietni uz Krievijas augstāko krēslu pretendēt nespēja, taču vairākus miljonus balsu savāca šā vai tā?
Patiesībā popularitātes iemesli tālu nav jāmeklē – atšķirībā no standarta politiķa Volfovičs vienmēr ir bijis atraktīvs un katrā laikā gatavs pateikt vai izdarīt kaut ko tādu, ko nepamanīt publikai nav ne mazāko iespēju. Lai par to pārliecinātos, pietiek kaut vai ielūkoties „YouTube” rodamajos leģendārākajos videosižetos ar Žirinovska piedalīšanos. Te varam, piemēram, atrast ķinīti par to, kā liberāldemokrātu boss, vilcienā braucot, ar bisi šauj vārnas. Ir arī sižetiņš, kurā Žiriks lamā kādu viņam neiepatikušos Tambovas milici un beigās pat atņem nabagam formas cepuri. Ir ainiņas no Krievijas parlamenta ikdienas – politiķu kautiņš, kurā ar opozīcijas deputāti aktīvi plūcas arī mūsu stāsta varonis (sev par attaisnojumu šajā gadījumā viņš minēja to, ka deputāte viņam pirmā esot iespērusi pa kājstarpi). Un kur nu vēl leģendārā TV diskusija ar bijušo premjerministru Borisu Ņemcovu – kad pēdējais izteica mājienus par to, ka Volfovičam varētu būt sifiliss, Žirinovskis bez vilcināšanās paķēra uz galda nolikto glāzi apelsīnu sulas un uzgāza tās saturu oponentam. Pēc pāris gadiem gan viņš atzina, ka uz Ņemcovu ļaunu prātu neturot; pāris reizes abi bija manīti, visnotaļ mierīgā atmosfērā tērzējot. „Apliešana ar sulu bija labi izplānota provokācija, kuras mērķis bija kaut mazliet pacelt Ņemcova reitingu. Tas bija sen, taču arī tagad mēs esam politiskie pretinieki. Tomēr varam arī mierīgi apmeklēt vienus un tos pašus pasākumus,” tā pats skandālists komentē epizodi televīzijas studijā.
Ir diezgan grūti pateikt, kad Žirinovskis ir nopietns, bet kad ampelējas un tēlo klaunu. Lai arī viņš nereti cenšas izskatīties pēc āksta un idiota, patiesībā nemaz tik stulbs Volfovičs nav, un laikam jau tiešām vairākums viņa izlēcienu ir domāti tikai reitinga celšanai un uzmanības pievēršanai. Piemēram, kad viņu pirms gadiem desmit intervēja „Playboy” žurnāliste, Žirinovskis nekavējās viņai izteikt interesantus ar visai intīmu laika pavadīšanu saistītus priekšlikumus, kas, protams, lieliem burtiem tika atstāstīti žurnālā. Savukārt kāds Latvijas žurnālists, kam bija palaimējies sarunāt interviju ar politiķi, velti cerēja uz mūsu valstij veltītām skandalozām atklāsmēm – Žirinovskis veselu stundu runāja diplomātiski un garlaicīgi kā no grāmatas un acīm redzami nebija noskaņots uz kašķi un atrakcijām.
Volfovičs un Volfs
Apbrīnojama ir Žirinovska māka izkulties pat no visai nepatīkamām situācijām. Kā piemērs te var kalpot solītais stāsts par Vladimira tēti. Kā jau teikts, auga mazais Volodja bez tēva, un ilgus gadus bija pārliecināts, ka papucis nomiris, kad puika vēl bija pavisam mazs. Informācijas par tēvu viņam nebija gandrīz nekādas, tādēļ politiskās karjeras rītausmā kādā intervijā uz jautājumiem (pēc kārtas uzdotiem) par mātes tautību un tēva profesiju sniedza atbildi, kas nu jau kļuvusi hrestomātiska: „Mana mamma ir krieviete, bet tēvs – jurists.” Tā arī turpmāk visi Žiriku uzskatīja par krievietes un jurista sakaru rezultātu, bet pats politiķis šim jautājumam lielu nozīmi vairs nepiešķīra.
Daļu publikas tomēr darīja uzmanīgu tēva vārds, kas krieviem nav gluži raksturīgs, tādēļ reižu reizēm pat izskanēja aizdomas – vai tikai Volfs nav bijis jūdu cilmes? Vladimirs šādas aizdomas kategoriski noraidīja un, lai kliedētu visas šaubas, laiku pa laikam atļāvās antisemītiskus izlēcienus. Piemēram, nosauca ebrejus par deģenerējošu nāciju un atteicās ar klusuma brīdi pieminēt holokausta upurus.
Patiesības mirklis pienāca 2001. gadā, kad atklātībā parādījās jauni dati par Volfu. Izrādījās, ka tētuks tomēr nav miris 40. gadu beigās, kā Vladimirs līdz šim uzskatīja, bet gan emigrējis uz Izraēlu. Bet emigrējis viņš tādēļ, ka bija simtprocentīgs ebrejs. Šur tur pat tika minēts, ka Volfa īstais uzvārds bijis Edelšteins. Izraēlā Volfs 80. gadu vidū nomira – viņu notrieca automašīna –, un turpat arī tika apglabāts. Pirms pāris gadiem Vladimirs apmeklēja tēva kapu un, kā stāsta aculiecinieki, aizkustinājumā esot pat apraudājies. Tiesa, par ebreju (kaut pa pusei) Žirinovskis sevi atsakās atzīt arī pēc patiesības uzzināšanas. Viņa argumentācija šajā jautājumā gan tāda diezgan sarežģīta – tā kā saskaņā ar ebreju tradīcijām tautību skaita pēc mātes, nevis pēc tēva, iznāk, ka Vladimirs esot tīrasiņu krievs.
Volfovičs un sievietes
To, ka Žirinovskim patīk sievietes, viņš nekad nav slēpis. Ar sievu Gaļinu politiķis nodzīvoja gadus 20, līdz sadomāja laulības saites apstiprināt arī ceremonijā baznīcā. Nevarētu gan teikt, ka tas būtu gājis labumā, jo vēl pēc kāda laiciņa laulība tika šķirta. Tādēļ tagad Volfovičs var bez kautrēšanās mest aci uz meitenēm, nebaidoties mājās no sievas dabūt kāvienu. Tiesa, dzīvesbiedres viedoklis šajā jautājumā viņam arī laulības gados bija diezgan vienaldzīgs, tādēļ būtībā jau šķiršanās neko daudz nemainīja. Arī satraukties par kaut kādiem iespējamiem seksskandāliem nebūtu vērts – Žironovskim viens skandāls vairāk vai mazāk neko nenozīmē.
Pirms vienām no parlamenta vēlēšanām Volfovičs visu pasauli pārsteidza ar savām rūpēm par sievietēm un lozungu „Katrai sievietei pa vecim!” Lai plānu īstenotu, Žirinovskis ierosināja Krievijā oficiāli ieviest daudzsievību. Viņa versijā daudzsievības modelis gan mazliet atšķīrās no musulmaņu zemēs pieņemtā. Proti, ja sānsoļu rezultātā precēts vīrietis ir ticis pie neoficiāla bērna, vajadzētu atļaut viņam reģistrēt savas attiecības ar bērna māti. Skaidrs, ka zem viena jumta abas laulātās draudzenes diez vai būtu ar mieru dzīvot, taču attiecību oficiāla noformēšana liktu vīrietim rūpēties par abām ģimenēm. Vēl viens apsvērums – zinot, ka viņam var nākties uzturēt divas sievas, vīrietis trīsreiz padomātu, pirms liktos gultā ar mīļāko.
Interesanta ir Žirinovska viegli puritāniskā attieksme pret seksu kā biznesa objektu. Kā tā izpaužas? Ar zīmolu „Žirinovskis” Krievijas tirgū tiek andelēta virkne dažādu preču – Žirinovska šņabis, Žirinovska odekolons, Žirinovska tēja un pat saldējums ar paaugstinātu tauku saturu „Žirik”. Ir tikai divas preces, kuru ražošanai Volfovičs ir kategoriski aizliedzis izmantot savu vārdu – tualetes papīrs un... prezervatīvi.
Volfovičs un ārzemes
Savu diplomāta un starptautisko attiecību speciālista talantu Žirinovskis visspilgtāk demonstrēja īsi pirms Amerikas uzbrukuma Irākai, kad atklātībā parādījās videoieraksts ar acīm redzami iereibušā politiķa uzrunu ASV prezidentam Bušam. Runas īsais saturs – Buš, neaiztiec Irāku! Ja visus necenzētos vārdus mēs gluži kā televīzijā aizstātu ar „pī”, oriģinālā uzruna izskatītos apmēram šādi: „Buš, pī, kovboj tu tāds, pī, pī, liec mierā, pī, Irāku, pī, citādi, pī, būs, pī, pī, pī, slikti, pī!” Volfovičs ieskicēja arī iespējamos atbildes soļus: pirmkārt, Amerikā ieradīsies desmit miljoni krievu un ievēlēs paši savu prezidentu; otrkārt, Krievijas zinātnieki mainīs Zemes gravitācijas centru, kā rezultātā Amerika būs zem ūdens. Un vispār: „Neuzdrošinies šaut pa Bagdādi! Labāk kopā izdr...im Tbilisi!” Dīvaini, bet Bušs tomēr nenobijās un sāka Irākas karu. Varbūt tādēļ, ka neviens viņam nespēja iztulkot krievu lamuvārdus?
Jāpiezīmē, ka ar nelaiķi Sadamu Huseinu Volfovičs jau izsenis bijis labos draugos un ne vienreiz vien iestājies par Krievijas un Irākas ekonomisko sadarbību. Izskanējušas pat runas, ka par Irākas atbalstīšanu viņš no Sadama saņēmis vairāk nekā astoņus miljonus dolāru, taču pats Žirinovskis to noliedz sev raksturīgajā stilā: „Sadams Huseins man nav devis nevienu dināru. Bet, ja dotu, es paņemtu.”
Kaut gan politiķa karjeras sākumā Volfovičs popularitāti iekaroja ar izteikti agresīvu ārpolitikas kursu, pēdējā laikā viņš tomēr ir mazliet mainījies. Laiki, kuros Žirinovskis pavēstīja, ka sapņojot par brīdi, kad krievu zaldāti mazgās zābakus Indijas okeānā, ir palikuši pagātnē. Piemēram, nesen liberāldemokrātu līderis izrādīja negaidītu politkorektumu, sava nu jau bijušā partijas biedra Mitrofanova un Ukrainas premjerministres Timošenko strīdā nostājoties ukrainietes pusē. Runa ir par skandalozo pornofilmu, ko uzņēma Mitrofanovs: tajā galvenajās lomās bija Timošenko un Gruzijas prezidentam Saakašvili līdzīgas personas. Ko šīs personas darīja, vari iedomāties pats. Žirinovskis, tā vietā, lai atbalstītu Mitrofanovu (ko pēc šī skandāla no partijas izmeta), publiski atvainojās Timošenko. „Tie ļaudis jau gribēja tikai naudu nopelnīt! Domāja, atskries Saakašvili un iedos, Timošenko iedos – lai tikai filmu netaisītu! Pēc tam sadomāja taisīt kino par Baltkrievijas prezidentu Lukašenko. Man piezvanīja cilvēki un teica: „Veči, ja viņi kaut ko tādu uztaisīs, gulēs zem velēnas.” Es viņiem to nodevu. Viss. Par Lukašenko kino tā arī neuztaisīja.”
Tomēr satraukumam par to, ka Volfovičs kļuvis vecs un neko interesantu vairs nepastrādās, droši vien nav pamata. Galu galā, šņabi taču vēl jaudā iedzert, bet kas gan vēl vairāk rosina oriģinālu paziņojumu rašanos kā alkohols. Kaut gan Žirinovskis uz jautriem paziņojumiem nav skubināms arī skaidrā prātā. Piemēram, Krievijas futbolistu zaudējumā Spānijas izlasei Eiropas čempionātā viņš vainoja kaut kādu īpašu starojumu, kas esot cēlis spāņu cīņas sparu...
Sokrāta pēctecis
Daži spīdošākie filozofa Žirinovska domu graudi
„Puškins bija nelaimīgs. Labāk viņa vispār nebūtu bijis.”
„Pie mums visi politiskie līderi no dzīves pārsvarā aiziet caur nāvi.”
„Rietumi mirst. Rietumi vairs nespēj vairoties. Pēdējais, kas viņiem vēl atliek, ir krievu meitenes.”
„Es esmu krievu Klintons. Tāda pati izglītība, tādas pašas manieres, tāda pati izglītība.”
„Ja „McDonald’s” ir labs iestādījums, kādēļ mūsu cilvēki mirst 57 gadu vecumā?”
„Sievietei jāsēž mājās, jāraud, jālāpa un jātaisa ēst.”
„Demokrāti kā tādi pērtiķi ķēmojas pakaļ Rietumiem, bet es esmu tīrradnis. Vieglāk ir noticēt tam, kurš pats kaut ko dara. „Kas ir jūsu imidžmeikers?” man prasa. Bet nav nekāda imidžmeikera, es pats visu daru! Kādam tur bikšturus karina, māca runāt, roku pacelt... Cilvēks, kad uzstājas, atceras visus šos padomus un cenšas tā arī darīt – bet iznāk kaut kas mākslīgs. Bet man – viss ir mans un dabisks! Es izbaudu to, ka miljoniem cilvēku mani zina. Raud, kad runāju, smejas – kā es vēlos.”
„Cilvēki jau man vēl labu, taču man tā visa ir par daudz. Es jau desmit gadus gribu aiziet uz pirti. Kā visi paņemt bļodu, ieliet ūdeni, pakarsēties, iedzert aliņu un večiem anekdotes pastāstīt. Bet nē! Uzreiz skrien: „Vladimir Volfovič, nāciet šeit! Vladimir Volfovič, paladziņu paņemiet!””
„Aizlidoju uz Maldivu salām. Desmit stundu lidojums, Indijas okeāna vidus. Domāju, atpūtīšos. Neviena pazīstama. Bet nē! Eju pa pludmali, savā nodabā nolamājos. Priekšā ejošais pāris apgriežas: „Labdien, Vladimir Volfovič!” Un tā visur. Čukotka, Kamčatka, Kanāda – visur atpazīst. Visur tēja – kafija, kafija – tēja...”
Materiāls publicēts sadarbībā ar www.fhm.lv