Mīlestības teātris

Šakāļi viņu apstāja, iznākot ārpusē. Kad Džordžija bija iesprukusi smaržu veikalā Beverlijas bulvārī, viņu vajāja tikai trīs, bet tagad tur bija piecpadsmit - divdesmit - varbūt vairāk - gaudojošs, plēsīgs un nevaldāms Losandželosas pūlis ar atkailinātām kamerām, kas bija gatavs noraut pēdējo miesas drisku no viņas kauliem.

Kameru zibšņi apžilbināja viņu, izejot ārā vēlā aprīļa pēcpusdienā. Džordžija sev apgalvoja, ka spēj tikt galā ar visu, kas viņai tiks pasviests. Vai tieši to viņa nebija darījusi visu pēdējo gadu? Viņi sāka izkliegt savus rupjos jautājumus - pārāk daudz jautājumu, pārāk ātri, pārāk skaļi, vārdiem saplūstot, līdz nekas vairs nebija izšķirams. Viens no viņiem iegrūda kaut ko viņai rokās - avīzi - un iekliedza ausī:
   
- Tas nupat nonācis pārdošanā, Džordžij. Kas tev ir sakāms?

Džordžija automātiski palūkojās lejup, un tur, „Zibšņa” pirmajā lappusē bija nopublicēta bērna sonogramma. Lānsa un Džeidas bērna sonogramma. Bērna, kam vajadzēja būt viņējam.

Un asinis atplūda viņai no galvas. Zibspuldzes plaiksnījās, kameras klikšķēja, un viņa piespieda plaukstu pie mutes. Pēc tik daudziem savaldīšanās mēnešiem Džordžija zaudēja stingrību, un viņas acis piepildījās ar asarām.

Kameras notvēra visu - roku pie mutes, asaras acīs. Viņa beidzot bija pametusi šakāļiem to, ko viņi medīja jau veselu gadu - asprātīgās, trīsdesmit vienu gadu vecās Džodžijas Jorkas fotogrāfijas ar sabrukušās dzīves atlūzām fonā.

Viņa nometa avīzi un pagriezās, lai bēgtu, taču viņi to ielenca. Džordžija mēģināja kāpties atpakaļ, taču viņi atradās aizmugurē, ielenkuši to ar savām sakarsušajām zibspuldzēm un bezsirdīgajiem kliedzieniem. Smaka iespiedās viņai nāsīs - sviedri, cigaretes, skāņš odekolons. Kāds uzkāpa viņai uz kājas. Sānā trāpīja elkonis. Viņi spiedās tuvāk, laupīdami gaisu, smacēdami viņu...


Bremvels Šepards vēroja nejauko ainu no līdzās esošā restorāna kāpnēm. Viņš nupat bija iznācis ārā pēc pusdienām, kad izcēlās kņada, un viņš pakavējās kāpņu augšgalā, lai palūkotos. Viņš nebija redzējis Džordžiju Jorku pāris gadus, un toreiz tas bija tikai acu uzmetiens. Tagad, vērojot paparaci uzbrukumu, vecais rūgtums atgriezās.

Viņa atrašanās vieta kāpņu augšgalā deva Bremam novērošanas punktu, no kura pārskatīt jucekli. Daži paparaci turēja savus fotoaparātus paceltus virs galvas, citi bāza objektīvus viņai sejā. Viņai bija jātiek galā ar presi jau kopš bērnības, taču nekas nevarēja viņu sagatavot šī pēdējā gada laikā saceltajai jezgai. Slikti, ka tuvumā negaidīja neviens varonis, kas vēlētos viņu izglābt.

Brems bija pavadījis astoņus nožēlojamus gadus, glābjot Džordžiju no bīstamām situācijām, taču laiks, kad viņš tēloja galanto Skipu Skofīldu pārī ar sparīgo Skūteru Braunu, bija palicis senā pagātnē. Šoreiz Skūtera Brauna varēja glābt pati savu ādu - vai, ticamāk, gaidīt, kad to izdarīs tētis.

Paparaci nebija viņu pamanījuši. Šobrīd viņš vairs neatradās uz to radaru ekrāniem, lai gan būtu citādi, ja žurnālisti pamanītos notvert viņu vienā kadrā ar Džordžiju. „Skips un Skūtera” bija viena no veiksmīgākajām situāciju komēdijām televīzijas vēsturē. Astoņus gadus ēterā, jau pirms astoņiem izbeigta, taču publika nebija to aizmirsusi, jo īpaši, ja runa bija par Amerikas iemīļotāko labo meiteni Skūteru Braunu, kuru īstajā dzīvē spēlēja Džordžija Jorka.

Krietnāks vīrietis varbūt justu žēlumu par viņas pašreizējo nepatīkamo stāvokli, taču Brems bija valkājis varoņa žetonu tikai uz ekrāna. Viņa mute sašķiebās, nolūkojoties lejā uz Džordžiju. Kā tavs sparīgums un visa varēšana iedarbojas šoreiz, Skūtera?


Piepeši notikumi ņēma nejaukāku pavērsienu. Divi paparaci sāka grūstīties savā starpā, un viens no viņiem spēcīgi pagrūda Džordžiju. Viņa zaudēja līdzsvaru un sāka krist, un krītot viņa pacēla galvu un pamanīja viņu. Cauri tam ārprātam, mežonīgajam juceklim un trakajam spiedienam viņa pamanīja Bremu stāvam nieka trīsdesmit pēdu attālumā. Viņas sejā parādījās šoks, un tas nebija kritiena dēļ - viņai izdevās saņemties, pirms noslīgt uz ceļgaliem, - bet gan ieraudzītā dēļ. Viņu skatieni saslēdzās, kameras spiedās tuvāk, un viņas sejā ierakstītais lūgums pēc palīdzības atkal lika viņai izskatīties pēc bērna. Brems lūkojās uz Džordžiju nekustēdamies, tikai vērojot šīs marmelādes zaļās acis, kas vēl aizvien cerēja, ka varbūt aiz eglītes būs aizslēpusies vēl kāda Ziemassvētku dāvana. Tad viņas skatiens apmācās, un Brems notvēra brīdi, kad Džordžija saprata, ka viņš negrasās palīdzēt - ka viņš ir tas pats savtīgais nelietis, kāds bijis vienmēr.

Pie joda, ko gan viņa gaidīja? Kad gan viņa bija varējusi paļauties uz Bremu jebkādā jautājumā? Džordžijas jautrās meitenes seju sašķobīja nicinājums, un viņa atkal pievērsās kameru atvairīšanai.

Brems ar novēlošanos atskārta, ka palaiž garām zelta vērtu iespēju, un sāka kāpt lejā pa kāpnēm, taču viņš bija gaidījis pārāk ilgi. Viņa jau bija izdarījusi pirmo sitienu. Tas nebija labs sitiens, taču tas savu padarīja, un pāris paparaci nostājās viņai priekšā, lai izveidotu ķīli un viņa varētu tikt līdz mašīnai. Džordžija iemetās tajā un pēc mirkļa startēja. Kad viņa nervozi iejaucās Losandželosas piektdienas pēcpusdienas satiksmes straumē, paparaci skrēja uz savu neatļautā vietā novietoto melno SUV pusi un metās viņai pakaļ.

Ja restorāna apkalpotāju dienests nebūtu izvēlējies šo brīdi, lai piebrauktu viņa Audi, Brems droši vien būtu izmetis notikušo no galvas, taču, apsēžoties pie stūres, viņa ziņkārība guva virsroku pār veselo saprātu. Kurp gan bulvārpreses princese dosies laizīt savas rētas, ja viņai nebija atlikusi neviena paslēptuve?

Nupat aizvadītās pusdienas bija izrādījušās garlaicīgas, un Bremam nebija darāms nekas labāks, tāpēc viņš nolēma sekot paparaci kavalkādei. Lai arī viņš neredzēja Džordžijas Prius, pēc žurnālistu šaudīšanās saprata, ka viņa brauc haotiski. Viņa brāzās uz Sanseta bulvāra pusi. Brems ieslēdza radio, izslēdza to un apdomāja savu pašreizējo situāciju. Viņa domas sāka apsvērt intriģējošu scenāriju.

Beigu beigās kavalkāde tika līdz autostrādei, un tad viņam pielēca. Džordžijas iespējamais ceļamērķis. Viņš saberzēja īkšķus virs stūres.

Saki nu viens: vai gan dzīve nebija pilna ar interesantām nejaušībām?

Džordžijai būtu gribējies atbrīvoties no savas ādas un kādam to atdot. Viņa vairs negribēja būt Džordžija Jorka. Viņa gribēja būt cilvēks ar pašcieņu.

Aiz mašīnas aptumšotajiem logiem viņa plaukstā noslaucīja degunu. Reiz viņa bija likusi pasaulei smieties. Tagad, neskatoties uz visiem saviem pūliņiem, viņa bija kļuvusi par sirdssāpju un pazemojuma iemiesojumu. Vienīgais mierinājums, kuru viņa bija guvusi šķiršanās prāvas laikā, bija apziņa, ka paparaci objektīvi viņu nekad nebija pieķēruši ar nokārtu degunu. Pat dzīves ļaunākajā dienā - dienā, kad vīrs viņu atstāja, lai aizietu pie Džeidas Džentrijas, Džordžija bija pamanījusies uzplāt uz sejas vienu no Skūteras Braunas slavenajiem smaidiem un pašapzinīgi pozēt šakāļiem, kuri viņu vajāja. Taču šodien šī pēdējā lepnuma palieka bija tikusi nozagta. Un Brems Šepards bija kļuvis tam par liecinieku.

Viņas kuņģis sarāvās čokurā. Pēdējoreiz viņa bija Bremu redzējusi kādā ballītē pirms pāris gadiem. Viņš bija atradies sieviešu ielenkumā - un tas nebija nekāds pārsteigums. Viņa tūlīt pat bija devusies prom.

Atskanēja signalizēšana. Džordžija nespēja atgriezties tukšajā mājā vai publiskās nožēlas ballītē, par ko bija kļuvusi viņas dzīve, un konstatēja, ka dodas uz vecā drauga Trevora Eljota pludmales māju Malibu. Lai arī Džordžija atradās ceļā jau gandrīz stundu, viņas sirdspuksti nekļuva lēnāki. Mazpamazām viņa bija zaudējusi abas lietas, kas viņai nozīmēja visvairāk - vīru un lepnumu. Trīs lietas, ja pakāpeniskajam sabrukumam pievienoja arī karjeru. Un tagad arī tas. Džeida Džentrija gaidīja bērnu, pēc kura Džordžija bija tā ilgojusies.

...

http://www.kontinents.lv/