Taču nu situācija mainījusies - prece ir pieejama veikalos atšķirībā, piemēram, no padomju perioda, turklāt sabiedrībai palielinājusies ne tikai rocība, bet arī izpratne, ka, iedarbinot šādu aparātu, tiek patērēts krietni mazāk enerģijas un ūdens, nekā stundu stāvot pie krāna ar lupatiņu rokās un beržot, beržot, beržot. Interesanti, ka trauku mazgājamās mašīnas izgudrotāja Džozefīne Kohreina gan nekad neizbaudīja to prieku - stāvēt stundām ilgi un pašas rokām mazgāt šķīvjus un galda piederumus. Viņa nāca no turīgas ģimenes, kurai bagātību nodrošināja vectēvs - tvaikoņa izgudrotājs Džons Fitčs. Izrādījās, atklājēja talants pārdzimis arī mazmeitā, kura trauku mazgāšanai gan algoja īpašu cilvēku, jo kalpotāji parasti sasita lauskās viņas dārgo Ķīnas porcelānu.
1893. gadā Čikāgā tika demonstrēts Kohreinas izveidotā trauku mazgājamā mašīna. Tās priekšgājējs gan bija vēl senāks - jau 1850. gadā Džoels Houtons patentēja ar roku darbināmu aparātu. Taču tikai 20. gadsimta divdesmitajos gados tika patentēta pirmā mašīna, kas bija pieslēdzama pie ūdensvada. 1937. gadā Viljamss Hovards Livens iepazīstināja pasauli ar maza izmēra trauku mazgājamo mašīnu, kura derēja parastā patērētāja mājai, un 1940. gadā šis modelis tika pieslēgts elektrībai. Tas bija sensacionāls atklājums, kuru kārtējo reizi aizkavēja Otrā pasaules kara sekas. Stabilu vietu tirgū un patērētāju mājās trauku mazgājamā mašīna ieguva vien pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad tā kļuva par ierastu lietu amerikāņu mājās, bet eiropieši daudz neatpalika. Accenta dizaineri uzsver, ka nu arī Latvija sasniegusi tādu līmeni, kad šis izgudrojums šķiet tikpat loģisks kā ledusskapis vai veļas mašīna.
Materiāls izmantots no nra.lv