Tikmēr eiropiešiem bija jāgaida līdz 18. gadsimtam, kad tika izgudroti skursteņi, kā arī izplānots, kā ēdiena gatavošanu pacelt nedaudz virs grīdas līmeņa, sākot šmorēt un vārīt, kājās stāvot, nevis uz ceļiem vai sēdus uz zemes. It kā jau varēja turpināt gatavot uz ugunskuram līdzīgas iekārtas, taču tai bija trīs būtiski trūkumi - bīstami pašiem, rada daudz dūmu, turklāt karstums ir neefektīvs.
Par īstu revolūciju kļuva 19. gadsimta divdesmitie gadi, kad tika izgatavotas pirmās plītis, kas tika sildītas, izmantojot gāzi. Tās gan bija tikai eksperimentālā kārtā lietojamas, savu oficiālo debiju plašākas sabiedrības priekšā piedzīvojot vien 1851. gadā, taču nopietna ražošana sākās vēl vēlāk - astoņdesmitajos gados. Viens no iemesliem tādai kavēšanai bija gāzes pieejamība, jo 19. gadsimta beigās tikai sākās aktīva darbība, lai izbūvētu pirmos gāzes cauruļvadus. Taču, gadiem ejot, gāzes plītis kļuva par vienu no pieprasītākajiem sadzīves tehnikas priekšmetiem, pārvarot sabiedrības bailes no viegli uzliesmojošā balona sava mājokļa sienās. Padomju Savienība un Padomju Latvija nebija izņēmums, jo gāze bija gana labi pieejama, bet alternatīva bija elektriskās plītis. Šo abu izejvielu produkti joprojām savstarpēji konkurē, tomēr jāatzīst, ka gāzes plīts piekritēju skaits strauji sarūk. Vairākums mūsdienu pircēju dod priekšroku elektriskajām iekārtām, kuru jaunākie sasniegumi rūpējas par efektīvāku siltuma izmantošanu ēdiena gatavošanā, turklāt ražotāji parūpējušies, lai šis process būtu maksimāli nekaitīgs pavāram. Piemēram, induktīvās elektriskās plīts virsmas pašas nesakarst, visu saražoto siltumu atdodot tieši ēdienam, garantējot resursu ekonomiju, turklāt nav atklātas liesmas vai sakarsušas virsmas draudi. Tiesa, par šādu ekstru ir jāmaksā, un mūsdienu spiedīgajos ekonomiskajos apstākļos krietni pieprasītākas kļuvušas parastās elektriskās virsmas, kuru izmaksas ir ievērojami mazākas.
Materiāls izmantots no nra.lv