Galvenokārt lētuma dēļ, taču ne tikai. Plastikāts ir ļoti izturīgs, kaut gan to var ieskrambāt, ja pārtikas produktus griež ar asu nazi tieši uz virsmas. Ir pieejamas glancētas, gludas un matētas vai pusmatētas plastikāta virsmas. Tās visas ir pietiekami labas, tomēr uz glancētās vairāk redzami skrambājumi. Lielākais plastikāta trūkums - ja tas tiek saskrambāts vai atlauzts kāds gabaliņš, bojājumu nevar likvidēt. Accenta speciālisti uzsver, ka plastikātu piedāvā visdažādākajos toņos un ar visdažādākajiem rakstiem, tostarp ar koka un akmens faktūru imitācijām. Plastikātu tīra ar mitru drāniņu vai sūkli, pamatīgākai tīrīšanai var izmantot mēbeļu kopšanas līdzekļus, kas nopērkami saimniecības preču veikalos. Virtuvju izgatavotāji plastikāta virsmām dod piecu gadu garantiju. Accenta dizaineri uzsver, ka pareizi ekspluatējot, šajā laikā virsma neuzpūtīsies, nekas neatlobīsies - ne malas, ne plastikāts. Otra izplatītākā darba virsmu materiālu grupa ir polimēru kompozītmateriāli (korians, kristalons, avonits u. c.), ko ikdienā sauc par akmens masu, mākslīgo granītu vai marmoru. Tie var būt pilnīgi mākslīgi vai arī saturēt sadrupināta akmens gabaliņus, kas iestrādāti sintētisko saistvielu - akrila, silikona vai epoksīda sveķu - masā. Vizuāli var atgādināt arī marmoru vai granītu.
Mākslīgā akmens darba virsmas vispilnīgāk atbilst virtuves darba virsmai izvirzītajām prasībām, jo:
- ir ļoti izturīgas (dažu veidu virsmas ir cietākas pat par granītu);
elastīgākas nekā granīts, neplaisā, tāpēc plāksnes var būt plānākas;
mitruma izturīgas (izlijis ūdens tajās neiesūcas, pat ja to ilgi neuzslauka);
neuzsūc netīrumus un krāsojošus šķidrumus (vīnu, tēju, kafiju u. c.);
pietiekami karstumizturīgs (uz tā var likt parasta biezuma katlus un pannas, nebaidoties, ka materiāls tiks bojāts;
mikroklimata ietekmē materiāls nemaina formu un izmērus;
ja ir kādi skrāpējumi, virsmas sākotnējo izskatu iespējams atjaunot, to slīpējot;
fiziski silts;
viegli kopjams (ar mitru drāniņu vai ar parastajiem mēbeļu kopšanas līdzekļiem).
Virtuvju projektētāji ir iecienījuši mākslīgo akmeni, jo tajā var īstenot visneparastākās dizaina ieceres, veidojot dažādus līmeņus, liektas un lauztas formas, padziļinājumus un izvirzījumus, sabiezinājumus un sašaurinājumus. Mākslīgā akmens virsmā neatkarīgi no virsmas konfigurācijas un izmēriem nav redzamas šuves ne stūros, ne priekšējā malā, ne arī kur citur. Viena no visvairāk iekārotajām darba virsmām ir no dabiskā akmens izgatavotā. Populārākais akmens - granīts. Virsmu izgatavo no 2-3 cm biezām plāksnēm (plānākas var salūzt montāžas procesā). Granītā var iestrādāt izlietnes, veidot dažādus citus padziļinājumus, taču jārēķinās ar materiāla biezuma ierobežojumiem. Iespējama dažāda malu apstrāde - tās var būt noapaļotas, nošķeltas, taisnas. Parasti virsma ir pulēta, slīpēta, pieejams granīts antīkā stilā. Granīta virsma uzsūc eļļas, vīna un citus traipus. Lai tā neuzņemtu netīrumus un saglabātu spīdumu, virsma jāapstrādā ar speciāliem kopšanas līdzekļiem. Švīkas var likvidēt, virsmu noslīpējot. Ar virtuvēs pieejamiem instrumentiem granīta virsmu saskrāpēt nevar. Lai to izdarītu, jāiet uz šķūni pēc āmura vai kā līdzīga. Ja izmanto speciālos kopšanas līdzekļus, granīta virsma kalpos ilgi. Daudz mīkstāks par granītu un jutīgāks pret ķīmiskām vielām ir marmors, Accenta dizaineri uzsver, ka toties šis akmens jebkurai telpai piešķirs aristokrātisku izsmalcinātību. Marmors ir izturīgs pret mitrumu un atšķirībā no mākslīgajiem materiāliem ir viegli restaurējams. Tomēr marmoru virtuves virsmām izmantot speciālisti nerekomendē. Virskārtas biezums atkarīgs no izmantotā materiāla. Vismazākais ir plastikātam un nerūsējošam tēraudam (daži milimetri), visbiezākais - dabiskajam akmenim (ne mazāk kā 20 mm). Lai virskārta būtu stabila, to pielīmē pie pamatnes.
Materiāls izmantots no nra.lv