Autortiesības neattiecas tikai uz skaņdarbiem
Par autortiesībām un Autortiesību likumu Latvijā šī gada laikā ir dzirdēts gana daudz. Lielākie mediji informēja par „Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības” (AKKA/LAA) izsūtītajiem paziņojumiem, kuri norādīja, ka neatļauta video ievietošana interneta vietnē jeb pārpublicēšana ir autortiesību pārkāpums un šāda rīcība sodāma ar naudas sodu. Arī pasaules slavenu mūziķu cīņa pret savu skaņdarbu neatļautu izmantošanu vai plaģiātismu laiku pa laikam pāršalc medijus. Tomēr maldīgs ir uzskats, ka Autortiesību likuma ievērošana attiecas tikai uz skaņdarbiem.
Autortiesību likums aizsargā ne tikai skaņdarbus vai literārus darbus, bet arī mākslas darbus, tajā skaitā, arī dizaina, fotogrāfiju un fotogrāfiju grafikas stilā veidotus darbus. Par darbu publicēšanu vai publisku patapinājumu tiek uzskatīta darba oriģināla vai tā kopijas izmantošana un publiskošana. Savukārt darbu publiskošana attiecināma uz jebkura formāta darbiem, arī tiem, kas uzglabājas elektroniskā veidā.
Autortiesību likuma 15. un 40. pants reglamentē to, ka jebkuru autora darbu izmantot drīkst vienīgi tad, ja saņemta īpašnieka jeb autora atļauja. Likumā arī norādīts, ka autortiesības autoram uz konkrētu darbu pieder kopš brīža, kad darbs tiek radīts, neatkarīgi no darba veida un izpausmes formas, tādējādi arī par grafisko dizaina darbu izmantošanu autoram ir jāsaņem atlīdzība.
Latvijā darbu legālu - licencētu izmantošanu nodrošina AKKA/LAA. Tā uzrauga arī to, lai autori par saviem darbiem saņemtu naudu, kas savukārt, atļautu viņiem radīt jaunus darbus. Diemžēl AKKA/LAA sazinās ar kultūras pasākumu organizatoriem un atgādina par to, lai autortiesību likums netiktu pārkāpts, nevis elektroniski ir gatava informēt par autortiesību formalitātēm, kas saistīta ar dizaina darbu izmantošanu. Šādus secinājumus nākas izdarīt pēc vairāk nekā nedēļu ilgas elektroniskas sazināšanās ar aģentūru, tādēļ rodas jautājums – vai cilvēkam nav jāinteresējas par iespējamajām sankcijām, kas varētu būt par citu autoru darbu izmantošanu?
Tikai plakāts – kas tur liels?
Ne reizi vien, veidojot plakātus, par pamatu, labākajā gadījumā, tiek paņemta kāda cita autora darba ideja, sliktākajā gadījumā – autora darba fragments. Tomēr gadās arī tā, ka ģeniālās idejas tiek aizgūtas, neieviešot nekādas korekcijas, bet pats darba izmantotājs, pat nejūt vainas apziņu par to, ka patiesā darba autora vārds nav norādīts.
Acīgākie dizaineru darbu pazinēji ir pamanījuši, ka pasaulē populāru dizaineru darbi tiek izmantoti Latvijā. Ažiotāžu interneta vietnē „Tribine.lv” izraisīja „MOJO CAFĒ” 10. jūlija atklāšanas plakāts, kura oriģināls meklējams ārvalstu mākslinieku daiļradē. Savu sašutumu pauda interneta portāla „Tribine.lv” lietotājs Cirks. Rakstā ar nosaukumu „Vai MOJO CAFĒ plakāts ir zagts?” autors norāda, ka Latvijā populāru mākslinieku plakātu dizainu izmantošana ir bijusi arī iepriekš, piemēram, Shepard Fairey plakāta „Walk the Line” izmantošana Studentu mākslas tirgus plakātā un arī ISO50 darba izmantošana „MOJO CAFĒ” plakātā.
„MOJO CAFĒ” pārstāvis Artūrs Orenīts attēla izmantošanu, nenorādot autoru, skaidro ar to, ka darbs iegūts, izmantojot interneta resursus un autors nav bijis norādīts. „Bildi mēs atradām internetā, nekādas ziņas par autoru nebija, taču līdz šim nekad nav bijušas ar to problēmas, jo attēls, pirmkārt, ir maza izmēra un, otrkārt, mēs neesam nodrukājuši plakātus ar šo attēlu, tādējādi plakāts ir un paliek internetā”, rakstiski informēja A. Orenītis. „Šī bilde ļoti uzrunāja MOJO kā abstrakts tēls un tika izmantota kā pielikums preses relīzei, jo nekādu fizisku plakātu nav un nebūs”.
Pagājušā gada nogalē ažiotāža tika sacelta arī par iespējamo plaģiātismu laikraksta „Diena” reklāmas kampaņā. Portāla „Badad.lv” eksperts un reklāmas speciālists Andris Akmentiņš norādīja, ka radošo mediju risinājumu kompānijas „Fuse” reklāmas kampaņa, kurā izmantots teksts un tekstā pasvītrotie vārdi, veido attēlus, ir līdzīga indiešu flomāsteru Luxor kampaņai, ko veidojusi reklāmas aģentūra „Leo Burnett India”. Kompānijas „Fuse” pārstāvis Gatis Mūrnieks laikrakstam „NRA” vien norādīja, ka „abu reklāmas materiālu līdzība ir ļoti virspusēja un katrai kampaņas vizualizācijai ir dažāds izskaidrojums”.
Arī „Dailes teātrim” paslīd kāja
Cita autora darba fragmenta izmantošana un informācijas noklusēšana nav gājusi secen arī „Dailes teātra” afišām. Britu ielu jeb, kā tautā dēvē, graffiti mākslinieka Banksy darbā redzamās mazās meitenītes, kura vējā palaiž sarkanu sirsniņveida balonu, attēlojums kā fragments izmantots teātra izrādes „Stāsti, kas pagriež pasauli” plakātā.
Dailes teātra režisora Didža Jonova atbildi varētu uzskatīt par ļoti lietišķu. „Izvēloties izrādes plakātā izmantot anonīmā, tomēr visai populārā ielu jeb graffiti mākslinieka Banksy darbu „Meitenīte ar balonu”, kura oriģināls atrodas uz kādas no sienām Londonā, mēs nekādā ziņā nemēģinājām nodarboties ar plaģiātu. Tas pat nav iespējami, jo uzdot par savu tik populāru un daudzviet fotomākslā un internetā tiražētu attēlu kāds ir „Meitenīte ar balonu” būtu, kā minimums, muļķīgi”. D. Jonavs norāda, ka izrādes plakāta veidošanā ir izmantotas postmodernisma laikmeta tradīcijas un „attēls tiek lietots kā burvīgs citāts, kas ielikts plakāta kopējā kontekstā un raksturo izrādes būtību un vēstījumu”. Šķietami neliela ironija lasāma arī paša teātra direktora rakstītajā. „Vēlētos, lai šī mūsu rīcība tiktu vērtēta, kā cieņas izrādīšana Banksy, tāpat kā viņš izrāda cieņu citiem māksliniekiem un, iespējams, arī māju un citu sienu īpašniekiem, apveltot tos ar saviem mākslas darbiem”.
Ar vai bez likumiem?
Tā kā Banksy ir britu ielu mākslinieks, kurš savu personību slēpj, viņš, visticamāk, nemēģinās pretendēt uz atlīdzību. Vēl jo vairāk - viņš ir noraidījis piedāvājums no „Nike” un citām lielām kompānijām, tādā veidā skaidri norādot, ka savus darbus nevēlas ļaut izmantot reklāmas kampaņās, pat ne uz t-krekliem. Tāpēc visdrīzāk no mākslinieka nekādas juridiski - finansiālas sankcijas Dailes teātrim nedraud.
Savukārt reklāmas nozarē strādājoša persona, kura nevēlējās izpaust savu vārdu, norāda, ka aprasojušas alus pudeles un reklāmas par to, „kurš labāks veļas pulveris” tiek izmantotas jau sen. „Autortiesības bremzē radošuma attīstību, tās liedz radīt citiem jaunu radošu materiālu”, norāda reklāmas industrijas darbonis.
Arī paši mākslinieki uzskata, ka autortiesības ir neizrisināma tēma: „Es ticu, ka idejas ceļo un jau reiz Vudijs Alens kādā no savām filmām teica – savos darbos tiecies pēc oriģinalitātes, bet ja zodz, tad zodz no labākā”.
