Tāpēc jautājums par šādi sagatavotas pārtikas kvalitāti un ilgtermiņa ietekmi uz veselību ir pilnīgi saprotams, jo vairāk tāpēc, ka ik pa brīdim, lasot komentārus kādā tīmekļa vietnē vai risinot sadzīviskas sarunas pie kafijas tases, nākas sastapties ar apgalvojumiem par mikroviļņu krāšņu kaitīgumu. Kas tad īsti ir mikroviļņi un cik droši varam lietot ar to palīdzību sagatavotus ēdienus?
Sākums radaros
Par mikroviļņiem sauc elektromagnētiskā starojuma spektra daļu, kas atrodas starp infrasarkanajiem stariem un radioviļņiem. Līdz pagājušā gadsimta 30. gadiem mikroviļņus nenodalīja no radioviļņiem, tāpēc var arī teikt, ka mikroviļņi ir īsi radioviļņi ar viļņa garumu no 1 mm līdz 1 metram un takts frekvenci no 0,3 Ghz līdz 300 Ghz.
Elektromagnētiskā starojuma esamību 1864. gadā teorētiski izsecināja Džeimss Klerks Maksvels. Praktiski tā pastāvēšanu pirmais pierādīja Heinrihs Hercs, kas 1888. gadā uzbūvēja aparātu, ar kura palīdzību interesantā kārtā varēja raidīt un uztvert tieši UHF frekvences mikroviļņus. Līdzīgus eksperimentus veica arī citi izgudrotāji - Markoni, Bose.
20. gs. 30. gados pētījumus mikroviļņu izmantošanā uzsāka ASV un citu attīstīto valstu valdību iestādes un privātās kompānijas. Noskaidrojās, ka ar mikroviļņiem iespējams veikt daudz precīzākas pārraides, taču pirmie mikroviļņu teletīkli, kas nodrošināja daudzkanālu informācijas pārraidīšanu lielos attālumos, ASV parādījās tikai 50. gados. Līdz tam mikroviļņu sniegtās iespējas visplašāk izmantoja radaru izstrādē, kas jo sevišķi nozīmīga kļuva 2. pasaules kara gados un sekojošajā aukstā kara laikā.
Šodien dažādu diapazonu mikroviļņus datu pārraižu nodrošināšanai izmanto zemes televīzijā, bezvadu interneta tīklos, kabeļtelevīzijā, daudzos teletīklos, satelītkomunikācijās un citur. Tomēr vispazīstamākā mikroviļņu ierīce ir tieši mikroviļņu krāsns.
Kurš izgudroja mikroviļņu krāsni?
Meklējot ziņas par to, kurš un kā atklāja mikroviļņu ietekmi uz pārtiku, visbiežāk pieminētā persona ir inženieris autodidakts Persijs Spensers, kas 20. gs. 40. gados strādājis ASV militārās rūpniecības gigantā Raytheon - korporācijā, kas nodarbojās arī ar radaru izstrādi un ražošanu. Strādājot pie kāda ieslēgta radara, Spensers esot pamanījis, ka viņa kabatā esošie saldumi (konfektes vai šokolāde - kā nu kurā stāsta versijā) izkusuši. Spensers aptvēris, ka pie vainas varētu būt mikroviļņi, un tūlīt iedomājies, kā novēroto defektu, iespējams, varētu pārvērst efektā. 1945. gadā Spensers savu izgudrojumu patentēja ASV patentu birojā un kādā Bostonas restorānā veiksmīgi izmēģināja pirmo eksperimentālo mikroviļņu krāsni.
Tajā pašā laikā internetā atrodamas ziņas, ka pirmie mikroviļņu iekārtu ēdiena pagatavošanai pēc nacistu pavēles esot izstrādājuši vācu zinātnieki. Ierīce it kā esot tikusi izmantota Austrumu frontē. Karam beidzoties, iekārtas un dokumentācija nonākusi gan amerikāņu, gan krievu rokās. Krievi turklāt esot konstatējuši, ka pārtika, kas apstrādāta ar mikroviļņiem, ir kaitīga cilvēku veselībai, un 1976. g. pat aizlieguši mikroviļņu krāšņu izmantošanu. Diemžēl šie apgalvojumi, lai arī izklāstīti kā kāda pētījumu pārskata atreferējums, nešķiet īsti pārliecinoši, jo trūkst jebkādas atsauces uz avotiem. Protams, nebūtu nekas savāds, ja vāciešiem 40. gados būtu izdevies izveidot mikroviļņu krāsns prototipu - vācu zinātne bija ļoti augstā līmenī un daudzos aspektos pārspēja sabiedrotos -, taču sērijveida produkcija Austrumu frontes kara virtuvju vajadzībām vairāk izklausās pēc zinātniskās fantastikas nekā vēstures fakta.
Jau 1947. gadā Raytheon izlaida pirmo komerciālo mikroviļņu krāsni Radarange - tā bija 1,8 metrus augsta un svēra 340 kilogramu. Darbojoties krāsns patērēja 3 kW strāvas, bet pret pārkaršanu to nodrošināja ūdens dzesēšanas sistēma. Krāsns maksāja 5000 dolāru, kas tam laikam bija liela summa.
1954. gadā tirgū parādījās 1,6 kW modelis cenā no 2000 līdz 3000 dolāriem, taču tam tāpat kā 1955. gada versijai par 1295 dolāriem bija maza piekrišana. Situācija mainījās, kad 1965. gadā Raytheon iegādājās kompāniju Amana, kurai jau bija liela pieredze sadzīves tehnikas ražošanā un tirdzniecībā. Amana izveidoja pirmo komerciāli sekmīgo mājsaimniecībām paredzēto mikroviļņu krāsni, kas nu maksāja 495 dolārus un bija pieejama daudziem. 70. gados, tehnoloģijām attīstoties, mikroviļņu krāšņu cenas turpināja kristies, bet pārdošanas apjomi - pieaugt. 1970. gadā ASV tika pārdotas 40 000 krāšņu, bet 1974. gadā pārdoto iekārtu skaits pārsniedza vienu miljonu. Astoņdesmitajos gados strauji pazeminājās mikroprocesoru cenas un visas, arī ekonomiskās klases, mikroviļņu krāsnis tika aprīkotas ar elektroniskām vadības sistēmām. ASV mikroviļņu krāsnis izmantoja jau katra ceturtā mājsaimniecība. Šodien tās atrodas 90% amerikāņu mājās.
Kā tas darbojas?
Mikroviļņu krāsns darbības princips ir vienkāršs. Metāla korpusā tiek iebūvēts augstas voltāžas transformators, kas pārveido no tīkla pienākošo 220 V elektrisko strāvu līdz vajadzīgajam (3000-4000 V) spriegumam un nodod to tālāk īpašai ierīcei - magnetronam. Magnetrons elektrisko maiņstrāvu pārvērš aptuveni 2,45 Ghz takts frekvences mikroviļņos, kas tiek novadīti uz krāsns muti, kur atrodas pagatavošanai vai sasildīšanai paredzētais produkts.
Krāsns sienas un durvis ir īpaši aizsargātas, lai novērstu mikroviļņu noplūdi. Tas ir ļoti svarīgi, jo tieša mikroviļņu ekspozīcija var izsaukt apdegumus, šūnu izmaiņas un aklumu. Nekādā gadījumā nedrīkst izmantot mikroviļņu krāsni ar redzamiem durvju aizdares mehānisma vai stikla bojājumiem.
Pats gatavošanas process nelīdzinās parasto gāzes vai elektrisko krāšņu darbības principam. Mikroviļņi nepārvada siltuma enerģiju, taču to radītā lauka ietekmē notiek tā sauktā dielektriskā sildīšana - elektriski polarizētās ūdens, tauku un cukuru molekulas cenšas pielāgoties nemitīgi mainīgajai mikroviļņu plūsmas polaritātei un rezultātā sāk griezties ar milzīgu ātrumu (2 450 000 000 reižu sekundē!), triecoties cita pret citu. Berzes ietekmē rodas karstums, kas izplatās pa visu produktu. Pretēji plaši izplatītam uzskatam mikroviļņi nesakarsē produktu virzienā no vidus uz āru - tie iekļūst tikai 1 līdz 4 cm dziļumā.
Izmaiņas asins ainā
Pirmās publikācijas par iespējamo mikroviļņu krāsnī gatavotās pārtikas kaitīgo ietekmi uz patērētāju veselību parādījās 20. gs. astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā.
Šveices pārtikas zinātnieks dr. Hanss Ulrihs Hertels kopā ar Lozannas universitātes bioķīmijas profesoru, Šveices Tehnoloģiju institūta līdzstrādnieku Bernardu Blanku veica nelielu, taču rūpīgi kontrolētu eksperimentu, kura rezultāti izrādījās tik graujoši, ka mikroviļņu krāšņu ražotāju un tirgotāju apvienības veltīja visas iespējamās pūles, lai zinātnieku apklusinātu.
Pētījuma pamatuzdevums bija noteikt, vai un kādu ietekmi uz cilvēka organismu atstāj ar mikroviļņiem apstrādāta pārtika.
Divu mēnešu ilgajā eksperimentā piedalījās astoņi cilvēki vecumā no 20 līdz 64 gadiem. Visi dalībnieki bija makrobiotikas piekritēji un dzīvoja vienā viesnīcā, turklāt eksperimenta laikā viņiem nebija atļauts lietot alkoholu, nikotīnu un nodarboties ar seksu. Hertels uzskatīja, ka šie noteikumi, kas maksimāli izslēdza nelabvēlīgas ārējās vides, stresa faktoru un nekvalitatīvas pārtikas iespaidu uz asins sastāvu, ļaus ticamāk novērtēt tieši mikroviļņu iedarbību.
Divu līdz piecu dienu intervālos brīvprātīgie saņēma kādu no šiem pārtikas veidiem: neapstrādātu pienu no bioloģiskās saimniecības; šo pašu pienu, bet sagatavotu ar konvencionālo krāsni; veikalā pirktu pasterizētu pienu; bioloģisko pienu, sagatavotu mikroviļņu krāsnī; zaļus dārzeņus no bioloģiskās saimniecības; šos pašus dārzeņus, sagatavotus konvencionālajā krāsnī; šos pašus dārzeņus, iepriekš sasaldētus un atkausētus mikroviļņu krāsnī; šos pašus dārzeņus, sagatavotus mikroviļņu krāsnī. Ēdienu dalībnieki saņēma tukšā dūšā, un no viņiem pirms un pēc ēšanas tika ņemti asins paraugi.
Eksperimenta laikā reģistrētie dati liecināja, ka dalībniekiem, kas ēda ar mikroviļņiem apstrādātus dārzeņus un pienu, salīdzinot ar tiem brīvprātīgajiem, kas saņēma neapstrādātu vai konvencionāli sagatavotu ēdienu, varēja novērot izmaiņas asins ainā. Pazeminājās limfocītu un hemoglobīna līmenis, sasniedzot vispārpieņemtā normālā līmeņa zemākos rādītājus. Leikocīti pieauga daudz straujāk nekā parastās fizioloģiskās ietekmes rezultātā, tuvodamies patoloģijām raksturīgam daudzumam.
Vienlaikus cēlās visu frakciju holesterīna līmenis. Hertels pamanīja arī zīmīgu saikni starp mikroviļņu apstarotās pārtikas ēšanu un ar īpašu serumu apstrādātu luminiscento baktēriju spīdēšanas intensitātes palielināšanos. Tas zinātniekam ļāva secināt, ka mikroviļņu enerģija pēc krāsns izslēgšanas tomēr saglabājas apstrādātajā pārtikā un induktīvi tiek nodota cilvēka organismam.
Kopumā iegūtos datus par mikroviļņu ietekmi Hertels raksturoja kā anēmiskus, raksturīgus deģeneratīviem organisma procesiem, kurus var saistīt ar pirmskancerogēniem stāvokļiem.
Kritiķi Hertelam gluži pamatoti pārmeta eksperimenta dalībnieku skaita nepietiekamību statistiski ticamu rezultātu aprēķināšanai. Tomēr novērotās tendences bija ļoti zīmīgas, un grūti saprast, kāpēc vēl līdz šim nekur nav veikts līdzīgs, kvalitatīvai statistisko datu apstrādei pietiekami plaša mēroga eksperiments.
Pētījuma pārskatu H. Hertels nosūtīja Franča Vēbera vides un ekoloģijas žurnālam, kurš 1991. gadā to publicēja kā pielikumu asam, pret mikroviļņu krāsnīm vērstam rakstam.
1992. gadā Šveices mājsaimniecības iekārtu ražotāju un piegādātāju asociācija, pamatojoties uz Cīrihes Tehnoloģiju institūta profesora Toibera atzinumu par Hertela pētījuma nevērtīgumu un apšaubāmajiem rezultātiem, iesniedza pret zinātnieku prasību tiesā.
1993. gadā tiesa, atsaucoties uz Šveices konkurences likumu, nolēma, ka Hertels turpmāk nedrīkst izteikt publiskus apgalvojumus par mikroviļņu krāšņu apdraudējumu veselībai, kā arī ka to izmantošana var izsaukt kancerogēna procesa sākumam raksturīgas patogēnas izmaiņas organismā.
Blanks pret viņu vērstajam spiedienam pretī turēties nespēja un atsauca savu atbalstu Hertela pētījuma secinājumiem, taču pats Hertels turpināja cīņu un iesniedza Eiropas cilvēktiesību tiesā pretprasību pret Šveices valdību. Strasbūras Cilvēktiesību tiesa 1998. gadā nolēma, ka pret Hertelu izvirzītās apsūdzības nav bijušas pamatotas un piemērotais spriedums pārkāpis zinātnieka cilvēktiesības. Tiesa arī nolēma, ka Šveices valdībai jākompensē iepriekšējo tiesvedību gaitā Hertelam radušies materiālie zaudējumi.
Vērtīgo uzturvielu zudums
Lai gan mikroviļņu krāšņu ražotāji uzsver, ka tajās gatavots ēdiens saglabā visas vērtīgās barības vielas, tomēr atsevišķi pētījumi pierāda pretējo.
1998. gadā Science News rakstīja, ka japāņu zinātnieki pēc sešu minūšu apstrādes mikroviļņu krāsnī izmērījuši B12 vitamīna daudzumu piena produktos un gaļā. Izrādījies, ka šādi gatavotā pārtikā tā atlicis krietni mazāk, nekā karsējot ēdienu tradicionālajās krāsnīs.
2003. gadā akadēmiskais žurnāls Journal of the Science of Food and Agriculture publicēja spāņu zinātnieku pētījumu par fenola savienojumu saturu brokoļu ēdamajās daļās pēc sagatavošanas dažādos mājsaimniecībās pieejamos veidos. Vislielākie augstvērtīgo uzturvielu zudumi tika novēroti tieši pēc dārzeņu apstrādes mikroviļņu krāsnī - attiecīgi 97% flavonīdu. Salīdzinājumam - tvaicētiem brokoļiem tas pats rādītājs bija 11%.
1992. gada aprīļa numurā žurnāls Pediatrics publicēja rakstu Mikroviļņu starojuma ietekme uz cilvēku piena antiinfekciozām īpašībām. Raksta vadošais autors bija Dalasas ārsts, medicīnas doktors Ričards Kvans. Science News, rakstot par šo pētījumu, citēja Kvana kolēģi no Stenforda universitātes Džonu Kerneru: "Krūts pienu sasaldētā veidā var glabāt līdz pat vienam mēnesim ilgi, taču pētījumi pierādījuši, ka, uzsildot to temperatūrā, kas augstāka par 37 grādiem pēc Celsija skalas, pienā iet bojā ne vien infekcijas apkarojošās imūnglobulīna A antivielas, bet arī lisozīmi jeb no baktērijām pārtiekoši enzīmi."
Daži citi zinātnieki, komentējot Kvana publikāciju, izteica domas, ka pie vērtīgo vielu izzušanas pienā vainojams tikai un vienīgi karstums, kas mikroviļņu darbības ietekmē izplatās nevienmērīgi, dažām sasaldētā piena frakcijām uzvāroties, kamēr citas vēl nav pat izkusušas.
Vēl viens saistībā ar mikroviļņu spēju pārveidot ēdiena bioķīmiskās īpašības interneta lapās ļoti bieži citēts materiāls ir žurnālā Lancet 1989. gada 9. decembrī publicētā triju Vīnes universitātes pediatrijas nodaļas pētnieku vēstule. Tajā viņi apraksta savus eksperimentus, kuros mikroviļņu apstarojumam tika pakļauti zīdaiņu piena maisījumi. Saskaņā ar Vīnes zinātnieku novēroto, atsevišķas aminoskābes, īpaši izceļot L-prolīnu, mikroviļņu iedarbībā pienā pārveidojas par sintētiskiem cis un trans izomēriem. L-prolīna dizomērs ir zināms kā neirotoksiska un nefrotoksiska viela, kuras klātbūtne zīdaiņu barībā ir vairāk nekā nevēlama.
2004. gadā Journal of Americal College of Nutrition publicēja Floridas Berija universitātes Ķīmijas nodaļas zinātnieku Petručelli un Fišera pētījumu par asparagīnskābes un glutamīnskābes dizomēru veidošanos karsētā pienā. Rezultāti neuzrādīja būtisku atšķirību starp mikroviļņu krāsnī un konvencionālajā krāsnī sildīta piena sastāvu.
Varētu, protams, pieļaut, ka floridiešu rezultāti ir ticamāki nekā Vīnes pētnieku iegūtie. Tomēr negribot rodas jautājums - kāpēc Petručelli un Fišers nepētīja tieši to aminoskābi, par kuras toksiskā izomēra rašanos mikroviļņu ietekmē ziņoja Lancet vēstule? Dzīvajos organismos pavisam sastopamas 20 aminoskābes, un katrai no tām teorētiski var būt pavisam cita reakcija uz starojuma izraisīto molekulu aktivizāciju.
Kopumā, izvērtējot tīmeklī brīvi pieejamo informāciju, nākas secināt, ka par mikroviļņos apstrādātas pārtikas ietekmi uz cilvēka organisma bioķīmiskajiem procesiem vēl joprojām (pēc 50 gadu ilgas krāšņu masveida izmantošanas!) ir veikti tikai daži vērā ņemami pētījumi. Vai tas būtu skaidrojams ar ražotāju un tirgotāju lobija ietekmi? Vai ar zinātnieku vidū izplatīto priekšstatu, ka nopietni jāizvērtē tikai jonizējošo (radioaktīvo) starojumu skarto produktu ietekme uz veselību? Lai vai kā, galvenais lēmums - būt vai nebūt mājās mikroviļņu krāsnij - jāpieņem katram pašam, ieklausoties gan publicēto pētījumu autoru secinājumos, gan savā iekšējā balsī.
Materiāls izmantots no "Neatkarīgās avīzes"