Traucoties ar riteni uz darbu, kurā jau 3h atpakaļ bija jābūt, vienīgā doma par to, cik ātri laiks ir pagājis un šīs brīvdienas arī. Pārrodoties mājās no darba, ieraugot matraci, kurš ir izklāts uz grīdas un ir tukšs, asaras saraušas acīs – viņš ir prom, galvā atkārtojās. Neko nost nekārtoju, vēlēšanās, lai viss paliek tā, kā bija, kad viņš bija šeit. Apguļoties gultā, uz spilvena saglabājusies viņa smarža, apskauju spilvenu, kura aromāts man atgādina viņu. Bezspēks pārņem, aizverot acis visu laiku viena un tā pati aina.
Apsēžoties uz soliņa dzelzceļa stacijā, viņa roka apskauj mani, piespiežot cieši sev klāt, skūpsti. Mans augums paceļas kā pūciņa un jau esmu pāri viņam, kaislīgi skūpstot viņa lūpas un cieši skaujot. Kaut vilciens kavētos, galvā skan balss. Bet šis brīdis nav ilgs, jo cilvēki sāk nākt, apsēžoties atpakaļ blakus, viņa rokas mani skauj savos skāvienos, viņa galva liecas arvien tuvāk manai, pieglaužoties cieši klāt. Pienāk vilciens, vēl tikai skūpsti, vilciena durvis un VISS, tās aizveras un viņš aizbrauc prom, bet es stāvu un lūkojos tam pakaļ, kā tas aiztraucas, aizvedot viņu līdz. Atveru acis, bet miegs galīgi nenāk, tikai telefonā pazīstama sms melodija, traucos pie tā klāt lasu, ka veiksmīgi ir ticis galā. Cik grūti izskaidrot, kas ir noticis, bet tuvākās dienas pašsajūta ir slikta.
Staigājot pa pagalmu, lasot cigarešu benčikus – pat tie atgādina viņu, kā aizvakar vēl kāds stāvēja ārā un smēķēja. Notupdamies vienā rokā kūp cigarete, bet otrā kafija, piegāju klāt un apsēdos līdzās, skūpstot lūpas, viņa rokas apskāva mani un lūpas atbildēja skūpstam. Pat krēsls man neliek mieru, kā sēdēju tajā, bet viņš, ejot garām, pielieca galvu un pēkšņi viņa lūpas bija pielipušas manējām, viņa masīvie pleci skāva manu mazo augumu. Kaut varētu to atgriezties atpakaļ. Krūze, kura ir nolikta plauktā un netiek izmantota, dvielis, kuru nolika pirms došanās prom, joprojām stāv uz krēsla, nespēju saņemties to nolikt vietā. Gulta, kuru neklāju, jo nevēlos neko mainīt, spilvens, uz kura neguļu, lai pēc iespējas ilgāk saglabātos viņa smarža, piespiežu to klāt savam vēderam, tas mani tik ļoti silda. Kā var pretoties kam tādam? Satraukums, vai būs vēl zvani un ilgās sarunas, vai būs mīļās, neķītrās sms, ar kurām esmu tikusi barota pēdējos mēnešus.
Nu, bet kāpēc ir jāpieķeras tik ļoti kādam, kuru nemaz nepazīsti. Tik bail ir no šīm sajūtām, katru reizi, kad iemīlos, tas beidzas ar šķiršanos, jo pārņem bailes. Kā varēja tik tālu nonākt un nekontrolēt sevi, bet kā gan var viņu neiemīlēt, tik patiesu, tik pieklājīgu, tik mīļu un maigu, tik stalti skaistu. Lai kā ir vēlēšanās to neatzīt, bet sirds maldus netur, tā pukst straujāk, ja Mīla ir piezagusies klāt.