Galvenā bīdāmo konstrukciju atšķirība ir tā, ka, piemēram, durvis aizsedz ailu, tām var būt piedurlīstes un slēdzenes, savukārt bīdāmās starpsienas brīvi var uzstādīt jebkurā telpas daļā.
Šajā apskatā runāsim par stingrajām konstrukcijām — saliekamajām un kupejtipa. Šīs konstrukcijas pārsvarā izmanto tad, kad jāatrisina divi uzdevumi: ekonomiski jāizmanto telpa ap durvju ailu vai jānorobežo kāda zona (piemēram, virtuves, viesistabas, garderobes vai kabineta) mūsdienās tik populārajās atklātā tipa plānojuma telpās. To var izdarīt bez kapitāliem pārbūves darbiem — ar bīdāmo sistēmu palīdzību. Tikai jāpiebilst, ka bīdāmās sistēmas kalpo sadalīšanai zonās, nevis jaunu telpu izveidē. Sistēmu vērtnes nav biezas un neaizņem daudz vietas. Starpsienas atbīdot, telpa būtiski paplašinās. Turklāt bīdāmās sistēmas ir moderns un mūsdienīgs interjera akcents.
Dažkārt durvis — tā ir vesela problēma. Parastās atveramās durvis atvērtā stāvoklī nereti aizņem daļu telpas un norobežo ieeju citās istabās vai koridorā. Turklāt to atvēršanai nepieciešama brīva vieta, kas nozīmē, ka durvju tuvumā nevar novietot mēbeles.
Jāpiebilst, ka bīdāmās sistēmas katrai telpai vajadzētu izgatavot pēc pasūtījuma, ņemto vērā konkrētās vides īpatnības.
Būvniecībā eksistē divas principiāli atšķirīgas bīdāmo sistēmu darbības shēmas: uz skrituļiem, kas bīdās pa apakšējo uz grīdas novietoto slieci, un skrituļu pakara, kas pārvietojas pa augšējo slieci.
Konstrukcijai rāmjos ir vērtnes. Rāmjus izgatavo no parastā, līmētā lameļu vai lokšņu koka. Savukārt sistēmu plātnes darina no MDF plāksnēm, ko krāso, apdarina ar finierskaidām vai speciālu līmējamo plēvi. Vieglus un modernus rāmjus mēdz izgatavot no ekstrudēta alumīnija sakausējuma. Rāmī var ievietot stiklu, spoguli, plastikātu vai vienlaidus paneli. Dažkārt bīdāmās sistēmas veido no vienlaidus stikla ar augšējo pakaru.
Jāpiebilst, ka gandrīz jebkuras durvis var iestiprināt pakarā, tādējādi pārvēršot tās no parastām atveramajām bīdāmajās.
Daudzi Eiropas ražotāji koka vai alumīnija bīdāmās sistēmas piedāvā izpildījumā ar augšējo pakaru. Savukārt mēbeļu ražotājkompānijas, kam plašā sortimentā ir kupejskapju tipa durvis, piedāvā bīdāmās sistēmas ar apakšējām sliecēm. Gan vienai, gan otrai sistēmai piemīt savas labās un sliktās īpašības.
Sistēmās ar augšējo pakaru starp plātni un grīdu paliek neliela, aptuveni centimetru plata sprauga. Līdz ar to grūti panākt pilnīgu skaņas izolāciju, taču grīdas virsma paliek neatdalīta un bīdīšanas process notiek klusi. Sistēmas mehānisms sastāv no diviem balstratiņiem un ritentiņiem, kā arī no alumīnija (retāk tērauda) sliedes. Vēl mehānisma komplektācijā ietilpst kustības ierobežotājs un rāmja stiprinājums.
Sistēmām ar apakšējo pārbīdi sliece kalpo gan par balstu, gan pārvietošanās ceļu. Augšpusē durvis no krišanas pasargā vēl viena sliece. Apakšējā sliece ļauj izvairīties no bīdāmās plātnes šūpošanās un neļauj pārvietot to tālāk, nekā tikai plātnes platumā. Tā arī ir šīs sistēmas galvenā priekšrocība. Taču mīnuss ir tas, ka sliece atrodas nedaudz augstāk par grīdas līmeni, kas reizēm var būt traucējoši. Turklāt, ja sliece netiek regulāri un rūpīgi tīrīta, tad tā aizķepējas ar putekļiem un citiem sadzīves gružiem.
Grīdas slieces var būt uzliekamas vai integrētas (iemontējamas). Pirmās sastāv no metāla profila ar zemu reljefu. Tās stiprina pie grīdas seguma vai DSP plāksnes. Integrētās slieces savukārt līdzinās šaurai metāla loksnītei, kas "iegriezta" grīdā.
Durvis pa slieci pārvietojas uz ritentiņiem, kas piestiprināti pie sistēmas plātnes apakšējās daļas. Uz augšējo slieci negulstas nekāda slodze, tā tikai pietur plāksni un palīdz noturēt vajadzīgo kustības virzienu.
Kvalitatīvas bīdāmās sistēmas kalpos ne tikai praktiskām vajadzībām, bet arī izdaiļos interjeru, jo, kā jau minējām, tās var būt izgatavotas no visdažādākajiem materiāliem un līdz ar to pieskaņojamas jebkuram stilam un telpas iekārtojumam.