Šķiršanās brīdis
Pats briesmīgākais, no kā baidās sievietes, vīrietim aizejot, ir nevis nodevības fakts, nevis tas, ka viņš viņu vairāk nemīl, bet tas, ka viņa vairs nebūs līdzās. Sieviete ar visiem līdzekļiem, pareiziem un kļūmīgiem, cenšas apturēt ātro pārmaiņu riteni, kas piespiež viņu dzīvot pa jaunam. Ar mīļotā zaudēšanu mainīsies praktiski viss. To jāpieņem un jāiemācās ar to sadzīvot. Turklāt jādzīvo ar baudu, priecājoties par katru dienu. Vairāk cieš tās sievietes, kuras jutušas patiešām spēcīgas jūtas. Kā viņu zaudēt? Jo viņa viņu tā mīl!
«Mēs nodzīvojām 10 gadus, un viss bija tik labi. Mums ir divi bērni. Un kaut gan mēs šad un tad strīdējāmies, bija starp mums aukstuma periodi, es vienmēr zināju, ka man ir vīrs, ģimene. Kaut kāda eksistences stabilitāte, pārliecība par rītdienu. Viņa sānsolis visu ir nosvītrojis! Viņš teica, ka mīl citu un vēlas aiziet no mums! Tas nav izturami. Es nevaru viņu palaist. Kā gan ar tiem visiem 10 laimīgajiem gadiem? Vai tiešām ir iespējams to visu aizmirst un izmest no sirds un dzīvot vienkārši tāpat? Es par viņu cīnīšos!»
No diskusijas forumā
Tik daudz spēka un laika tika tērēts tam, lai kļūtu par viņa likumīgo sievu. Vai viņa atkal palikusi pie sasistas siles un vajag no jauna meklēt mīlestību? Bet iespēju tagad ir daudz mazāk, un jauno attiecību vērtība var būt pilna ar papildfaktoriem. Un tas, beigu beigās, prasa papildus sasprindzinājumu, bet tam vairs nav spēka, laika un vēlmes. Ja nu visas jaunās pūles izrādās tikpat veltīgas un beidzas ar to pašu?
«Nē, negribu jaunu meklēt, gribu veco paturēt, lai tas ko arī nemaksātu! Par savu laimi ir jācīnās!» - viņa domā un metas cīniņā. Viņa ķeras pie mīļotā visiem spēkiem, izmanto viltību, nonāk līdz šantāžai, vēršas pie ekstrasensiem un burvēm. Lai tikai viss paliktu kā iepriekš. Atgūt to, kas pēc likuma pienākas viņai un nevienam citam.
Ilūziju pasaule
Ja šajā karstākajā brīdī ar pašieinteresētību sieviete mācēja skatīties uz situāciju no malas, tad pamanīja ne mazums pašas veidotus caurumus, kuri lielākoties veicināja to, ka viņš pēdīgi aiziet no viņas dzīves. Un ne tikai vienkārši aizgāja, bet aizgāja kā nesamierināms ienaidnieks un vienmēr svešs cilvēks. Kā no tā izvairīties, kā saglabāt sevi, savu labo slavu, turklāt saglabājot attiecības, kā iemācīties pieņemt neizbēgamo, kā iemācīties ticēt labākajai izejai no situācijas, kā palikt laimīgai, neskatoties ne uz ko?
Katrai sievietei gribētos atrast atbildes uz šiem jautājumiem. Tas ir viņas spēkos. Tikai vajag mazliet pacensties, lai tiktu skaidrībā ar sevi un radušos situāciju. Galvenais iemesls tam, ka jūs nemākat atlaist bijušo, slēpjas jūsu nemācēšanā pieņemt pārmaiņas. Dzīve nestāv uz vietas, to nav iespējams iesaldēt vienā un tajā pašā stāvoklī, jebkuras attiecības attīstās un dažkārt mirst, ja jau priekšlaicīgi neesam par tām parūpējušies, lai saglabātu, bet ļaujot iet pašplūsmā. Un tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši ir dzīves ritējums, neizbēgams tās process. Ja pēkšņi tajā ienāk vilšanās vai attiecību atsalums, nevajag pret to attiekties kā pret traģisku notikumu, visa labā beigām. Pieņemiet to!
Iespējams, ka paies kāds laiks, un jums izdosies reanimēt bijušās jūtas, no kurām bijāt vienkārši noguruši. Dažreiz tā mēdz būt. Attiecības ir iztukšojušas sevi un pārgājušas jaunā stadijā, bet jūs to nepamanījāt, iestrēgāt pagātnē. Tātad jums vajag ātri rausties ārā no savu ilūziju kokona un paskatīties uz pasauli jaunām acīm. Bet sākumā nepieļaut kļūdas, cenšoties atgriezt bijušo.
Sieviešu kļūdas
Histērijas. Sieviete, lai ko tas arī nemaksātu, cenšoties noturēt vīrieti, dažkārt rīkojas neatbilstoši. Piemēram, rīko histērijas, metas ceļos, lūdzas, kļūst par sienu uz durvju sliekšņa, rauj no viņa rokām čemodānu, slēpj mantas, kopumā, zaudē savu pašcieņu. It kā tas līdzētu. Dažkārt impulsīva rīcība tikai paātrina procesu, tā vietā, lai apturētu.
Asaras un sūdzības. Iežēlināšana – upura liktenis, kaut gan zemapziņā daudzas sievietes paļaujas tieši uz to, vienlaikus ļaujot vaļu iemīļotajam ierocim – asarām. Cik ilgi vīrietis var palikt līdzās aiz žēlastības, cerībā, ka varbūt atgriezīsies? Lemt jums.
Pašnāvības mēģinājumi. Dažkārt, cenšoties apturēt šķiršanos, mēģinot iežēlināt, sieviete demonstrē savu izmisumu mēģinājumos vai draudos izdarīt pašnāvību. Lielākoties tā ir šantāža un teatrāls uzvedums, kura mērķis – pievērst sev uzmanību un piespiest rīkoties tā, kā vēlas sieviete. Tikai padomājiet, ja viņš paliks, vai viņa vēlmes būs patiesas, ja viņš tika spiests to darīt? Jā, un mēģinājums var beigties ne tā, kā jūs bijāt iedomājušās, viss var izvērsties traģiski. Bet neko vairs nevarēs atsaukt atpakaļ..
Sabiedrības uzmanības pievēršana. Dažreiz spēkā tiek ņemta smagā artilērija radinieku, bērnu vai citu apkārtējo izskatā, kuriem ir kāda ietekme uz to, kas „nomaldījies". Ar kritikas palīdzību, pierunāšanu un provokācijām no sabiedrības puses objektu var nokaunināt, likt izjust vainas apziņu, nobiedēt, piespiest pie „marlezonska baleta" turpinājuma. Bet piespiest mīlēt – neiespējami! Izsaukt satraukumu un pat naidu gan ir pilnīgi reāli.
Draudi un šantāža. Kad ne pierunāšana, ne asaras, ne sabiedrība nepalīdz, sieviete pieņem agresīvākus mērus. Metas citā galējībā. „Ja tu no manis aiziesi, vairs savu bērnu neredzēsi (nedabūsi dzīvokli, mašīnu)". Atkarībā no tā, cik dārgs ir „pazudušajam dēlam" tas, ko jūs grasāties viņam atņemt, arī kaujinieciskāk viņš pret jums izturēsies, pat ja viņam nāksies atgriezties ģimenes ligzdiņā. Atceraties filmu „Rožu karš"? Ar ko beidzās šis bēdīgais stāsts, kad vīrietis nikni centās atgūt savu sievu, bet viņa tikpat nikni tam pretojās? Fināls bēdīgs. Pilnīga varoņu sagrāve un bojāeja.
Pieburšana. Kad lietā tiek likta buršanās un maģija, noruna ar tumšajiem spēkiem, dvēselei jāuzmanās! Kā zināms, līdzīgi mēģinājumi, kaut arī spējīgi dot vēlamo rezultātu, bet nozīmīgi iedarbojas uz pasūtītāja karmu, viņa dvēselisko un fizisko veselību. Tādas darbības var atsaukties pat uz nākamajām paaudzēm. Jā, un tādas pieburšanas vērtība ir apšaubāma, jo tās pamatā ir maģija un apmāns.
Gribi paturēt? – Atlaid!
Jums noteikti ir vēlme iegūt recepti, kā viņu noturēt. Tad esiet gatavas uzklausīt paradoksālu padomu. Gribat paturēt – atlaidiet! Ja neesat spējīgas šķirties no sava bijušā, ja jebkura doma par to, ka viņa vairs nebūs līdzās, gāž jūs mokošā izmisuma stāvoklī, padomājiet par to, kam jums to vajag. Kas viņš jums ir? Kādi ir iemesli jūsu dedzīgajai vēlmei paturēt viņu?
Ja nu viss slēpjas jūsuegoismā, pārmaiņu nepieņemšanā, melos, ja jums bail palikt vienai, bez eksistences līdzekļiem, bez atbalsta, vīrieša pleca, klātbūtnes, tad jums priekšā stāv smags darbs ar sevi. Un viņa aiziešana – labvēlīga jums, jo tādā veidā debesis jums liek padomāt par sevi. Necerēt uz vīru, nedzīvot uz viņa rēķina, nepakļauties viņam, nebūt atkarīgai no viņa. Tas ir kļūt, beigu beigās, par patstāvīgu pasaules radītāju, personību. Kas zina, varbūt, pateicoties viņa aiziešanai, jūs atradīsiet neizsīkstošu mīlestības avotu, sajutīsiet īpašu interesi pret dzīvi, iemācīsieties novērtēt katru tās mirkli, kļūsiet slavena, atrodot sev.
Ja problēma tajā, ka jūs mīlat šo cilvēku, viņš jums ir dārgs un jums ir ļoti sāpīgi pazaudēt viņu, tad centieties saprast. Piedot. Padomājiet par to, ka viņam, iespējams, būs labāk bez jums (ja viņš patiešām ir saticis savu mīlestību), jūs taču vēlat viņam laimi. Tad atlaidiet! Dažkārt vīrietis cenšas aiziet tāpēc, ka tiek turēts pārāk cieši. Viņam nepieciešama izvēles brīvība. Palieciet viņam draugs, saglabājiet siltas, jaukas atmiņas, jo jūs labāk nekā kāds cits pazīstat viņu, mīlat viņu. Un vienmēr mīlēsiet un gaidīsiet. Cik daudzas reizes patiesas jūtas ir glābušas pat pašas bezcerīgākās šķiršanās. Un apmaldījies vīrietis atgriezās tur, kur patiešām priecājas par viņa klātbūtni, kur viņu saprot un mīl.. Tas nav viegli. Lai izvēlētos šādu ceļu, vajag saprast un piedot no visas sirds. Tam ir nepieciešama liela sirds. Un vienkārši mīlēt. Un, ja pat viņš neatgriezīsies, viņš nekad neaizies no jūsu dzīves. Paliks draugs, ar labām gaišām atmiņām.
Brīvības priekšrocība
Dažreiz, pat būdama šķirta no vīrieša, sieviete nevar atlaist viņu psiholoģiski. Viņa nemitīgi domās atgriežas pie viņa. Uztur labās, bet biežāk sliktās atmiņās par viņu, nepārtraukti pārmazgā viņa kauliņus sarunās ar draudzenēm un radiniekiem, seko viņa neveiksmēm un meklē apstiprinājumu un pierādījumus viņa nelietībai. Viņai šķiet, ka viņai izdevies izsvītrot viņu no savas sirds, bet patiesībā dvēselē vēl ir dzīvs viņa atveids. Un viņa nemitīgi uzliek veco plati, nepamanot to, ka visiem šī melodija jau sen ir apnikusi. «Aizmirsti viņu, atlaid!» - saka apkārtējie.
«Es jau sen esmu aizmirsusi!» - bet pati pie pirmās izdevības sāk stāstīt par to, kā viņš viņai dzīvi salauza. Turklāt bijušā vīra glabātais veidols, pašcieņas slāpētājs, traucē tam, lai sirdī un dvēselē atbrīvotos vieta jaunai mīlestībai. Kā izpurināt no dvēseles aizvainojumu, kas instinktīvi izdaiļo palikušo vīriešu dzimuma daļu melnās krāsās? Ir labs paņēmiens. Piedodiet viņam visus viņa grēkus. Iemīliet viņu tādu, kāds viņš ir. Saprotiet, kāpēc viņš tā ir uzvedies un nenosodiet! Tāda visu piedodošā sievietes mīlestība spējīga padarīt cildenāku pat lielāko nelieti, vienlaikus atbrīvojot dvēseli no graujošā naida.
Cilvēki ir nepilnīgi. Viņiem ir nosliece pieļaut kļūdas. Viņi mēdz būt impulsīvi un neparedzami. Saprast cilvēka daudzveidīgo dabu – tātad, pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir. „Pieņemt" nozīmē „iemīlēt". Iemīlēt - tātad - atlaist negatīvo. Bet, kad aizies negatīvais, atbrīvosies vieta jaunai mīlestībai. Padomājiet, ja viņš nebūtu aizgājis, jums nebūtu iespējas satikt pašu dārgāko un mīļāko cilvēku pasaulē, uzrakstīt grāmatu, uzgleznot ievērojamu gleznu, uzrakstīt dziesmu, radīt kaut ko brīnumainu, uzzināt kaut ko satriecošu. Tā kā pateicieties viņam, ka viņš jums deva šo iespēju!
Publicēts sadarbībā ar kleoo.lv.