Fotoizstādes „HEL LOOKS” atklāšana

Šī gada Rīgas modes nedēļas ietvaros īpaša uzmanība pievērsta skandināvu ģērbšanās stilam un tendencēm. Par izstādes „HEL LOOKS” tapšanu jāpateicas māksliniekiem Līsai Jokinenai un Sampo Karjalainenam, kuru uzņemtajās fotogrāfijās redzami visdažādākā vecuma Helsinku iedzīvotāji, sākot no tīņiem līdz kundzītēm ap deviņdesmit, kas drosmīgi un atraktīvi meklējuši savu iespēju izpausties caur ārējo tēlu, radot modi, kas lielākoties nav pakļauta aktuālās modes tendencēm, bet atkarīga no katra personības, gaumes, interesēm un iespējām. Fotogrāfijas uzņemtas lielākoties pilsētas ielās un klubos. Jāpiebilst, ka izstādē redzama vien neliela daļa no uzņemtajiem darbiem, uzklikšķinot interneta meklētājā izstādes nosaukumu, iespējams atrast veselu virkni šīs akcijas laikā tapušu fotogrāfiju, no kuram daudzas arīdzan būtu pelnījušas atrašanos šeit.

Modes elki, upuri, mākslinieki-pašradītāji vai vienkārši dīvainīši. Visdažādāko laikmetu sajaukums, gotiskais ar atsauci uz viktoriāniskām mežģīnēm, ņieburiem un saulessargiem, 70. gadu stila elki, kuri paši tad vēl nebija dzimuši, kedaiņu un strīpaino zeķu paaudze, panki, lēdijas, minimālisti, glamūrs...

Katram fotogrāfijā redzamajam ir arī savs stāsts par modi, atkarību vai brīvību no tās, to, kas uzvilkts un no kurienes tas radies. Ir tādi, kas ilgi „ķemmējuši” modīgākos veikalus, dizaineru jaunradītos tērpus meklējot, lielum liela daļa tomēr par labākiem atzinuši „second hand” veikalus, kur iespējams atrast faktiski visu. Ir tādi, kas darinājuši paši, zīmējuši, šuvuši, adījuši, citus apšuvušas un apadījušas māmuļas un krustmāmiņas, kāda joprojām izmanto trešajā klasītē darinātu somiņu, vēl kāds „nocēlis” cepurīti mazajai māšelei (bez komentāriem par māsiņas atbildi uz šādu izrīcību), kāda panku meitene, aktīvi protestējot pret jebkādu modīgo ģērbšanos, laimīgi stāsta par savu kāda koka zarā atraso jaku, kāds cits puisis, pēc skata klasificējams kā modes upuris, dalās priekā par beidzot atrasto lapsādas apkakli, ko meklējis pusgadu, mazliet skumīgi piebilstot, ka dzīvnieciņam gan trūkst astes un krīt nost viena auss, bet prieku tas mazināt nespēj un galu galā abi ar nožēlojamo zvērēnu izskatās laimīgi bez gala.

Staigājot un vērojot gan darbus, gan apmeklētājus, nācās secināt, ka patiesībā jau sabildējot šīs izstādes vērotājus vien, it mierīgi varētu tapt arī otra reportāža – par rīdziniekiem.

Domāju, izbrīnu šeit redzamie tērpi nevienā neraisīs, šurp var nākt vienīgi iedvesmoties, noķert kādu krāsainu ideju, ko pašam kārotos īstenot. Tomēr, runājot par stilu, katram par to tomēr ir atšķirīgi uzskati, vērā ņemama ir arī kāda puiša izteiktā doma, kas lasāma līdzās vienam no darbiem un lieliski kontrastē ar citādi košajiem tēliem – „Ir lieliski, ja tev ir līdzīga izskata drēbes. Cilvēki domā, ka tu katru dienu velc vienu un to pašu, bet patiesībā tā nemaz nav”.