Izejot caur kazino zili violeti mirgojošajām gaismām, nonākam valstībā, kas, ja var ticēt mītiem, noteikti daudziem ir tik pat liela atkarība, tikai bez vecuma ierobežojumiem.
Modes pasaulē kā jau lielākajā daļa publisko profesiju svētki ir arī darbs. Citādi jau izlaidums kā izlaidums. Māmiņas un tētuki, kas savējos cenšas iemūžināt telefonu ekrānos, brāļi, māsas, visādi citādi dažādu pakāpju un veida radagabali, un, protams, draugi, kas nākuši sveikt savējos. Starp tērpu kolekcijām iestarpinātās atrakcijas, kurās aicināti iesaistīties pasākuma dalībnieki, uz kuru atsaucību patiešām nav jāgaida, mazliet atgādina skolas laika klases vakarus, kur garnagotajām būtnēm par nopietnu pārbaudījumu izvēršas saspraudīšu savēršana ķēdītē.
Šai vakarā tiek demonstrētas vairākas RTU un LMA jauno modes dizaineru radītās tērpu kolekcijas, kuras interesentiem šopavasar jau bija iespēja vērot Studentu modes svētkos un oficiālajās skatēs.
Līvas Ķauķes-Saules tērpu kolekcija – stāsts par meiteni–ne izlietni – meitenes baltajās īsajās biksītēs, plandošos krekliņos, kuru mīlīgā daba kontrastē ar velnišķa rakstura izpausmēm un dūrīšu kratīšanu publikas virzienā. Arī Svetlanas Vihodcevas „A way to remember” lakoniskie, atturīgie tērpi, kuru daļa ir arī nodzeltējušu avīžu sainīši pie rokas. Rotaļīgā kolekcija „Candy bear” un kontrastējot ar to – Aritas Varžinskas kolekcija „Kroška” – tāda „pelīte” ar varen asiem zobiņiem, ko papildina smagnēji agresīva mūzika un tādu kā pelējuma toņu salikums – pelēkais, zaļais, melnais un sarkanais, no pavasara skates to atšķir vien bagātīgā un izteiksmīgā krāsojuma trūkums. Arī pāris vīriešu tērpu kolekcijas, tostarp Martas Točas neglaimojošais veltījums puišiem – „Bleķa pauris”, kur metāliskie toņi un tēraudzilais, likumsakarīgi, pārsvarā.
Jūtams gan, ka šai skatē galvenais akcents tomēr nav likts uz tērpiem un ekstravaganci, bet pašiem modeļiem. Galu galā tērpiem to lielā diena jau bijusi, bet to demonstrētājiem tāda ir šī.
