Kad viņa ieradās mājās, tur neviena nebija. Grēta staigāja pa dzīvokli, un galvā plosījās lēna, netīra domu viesuļvētra. Viņa nezināja, ko darīt, kā pateikt vīram, un vai viņa vispār šobrīd kaut ko grib. Grēta apsēdās pie sava smilškrāsas virtuves galda un stīvi lūkojās uz virtuves skapīšiem pretī, cenšoties neielaist sevī nevienu pašu domu un sajūtu. To bija pārāk daudz un viņai noteikti būs jāraud - pārāk ilgi. „Nē, nekādas raudāšanas nebūs," viņa spalgā, uzspēlēti optimistiskā balsī teica sev un virtuves pulkstenim, paņēma somu un devās ārā. Viņa skaidri zināja, tieši kas viņai šobrīd ir vajadzīgs, tieši kas palīdz vienmēr. Tas, ko Grēta nezināja, bija fakts, ka tieši šis vakars būs tas, kurā vīrs viņu atradīs sakņupušu sēžam uz paklāja saraudātām acīm krāsainu iepirkumu maisiņu ielokā, un viņi kopā sāks ilgo un grūto cīņu ar problēmu, kura šobrīd skar vairāk par 23 miljoniem cilvēku Amerikā un vēl vairāk cilvēku visā pasaulē - cīņu ar iepirkšanās atkarību. „Tev tas ir jāaiznes atpakaļ," viņa tikai spēja izdvest, „tev tas viss ir jāaiznes atpakaļ."
Lai gan Grēta dzīvo tālu no tevis un manis, iepirkšanās atkarība gan vairs nav nekas tāls un svešs. It sevišķi patērētāju sabiedrībā, kurā šobrīd dzīvojam. Kāpēc cilvēki tādu iegūst, kādas ir pazīmes, ka iepirkšanās jau ir kļuvusi par nopietnu problēmu, un kādi ir pirmie soļi ceļā uz veselīgu dzīvi, attiecībām un bankas konta bilanci, man palīdzēja noskaidrot psihoterapeite Vija Aleidzāne, ģimenes psihoterapeits Sandis Ratnieks, ineternetā veikta aptauja un pieejamā informācija par šo atkarību. Vispirms iesaku atbildēt uz sekojošajiem jautājumiem, lai noskaidrotu, vai tev ir kas kopīgs ar Grētu:
- Vai esi pamanījusi, ka biežāk pērc lietas, kuras tev gribās, nevis tās, kuras tev patiešām ir vajadzīgas un nepieciešamas?
- Vai ir tā, ka iepērkoties jūti emocionālo pacēlumu, bet pēc tam - vainas apziņu vai kaunu?
- Vai tu tērē vairāk, kā pelni?
- Vai tu bieži iegādājies kaut ko tikai tāpēc, ka tam ir atlaide?
- Vai tu pērc lietas, kuras tev jau ir (piemēram, vēl vienu sarkanu džemperi, lai gan mājās tev jau 5 ir)?
Ja uz vismaz diviem jautājumiem esi atbildējusi „jā", iespējams, ir pienācis laiks ieskatīties sevī un padomāt, kāpēc tieši un cik lielā mērā tā varētu būt problēma. Ģimenes psihoterapeits Sandis Ratnieks skaidro iepirkšanās atkarību un kultu kā veidu, kādā mūsdienās aizvien vairāk cilvēku mēģina „nopirkt" labās emocijas un varbūt pat līdzcilvēku labvēlību. Vissvarīgākais šajā procesā ir spēja palūkoties uz sevi no malas un analītiski izvērtēt situāciju, lai pēc tam varētu atrast produktīvākus veidus, kā nodrošināt savu labsajūtu. „Cilvēkam ir jāprot par sevi parūpēties un novērtēt savu psiholoģisko stāvokli kaut vai skalā no 1 līdz 10 un saprast, vai un ko viņš var darīt, lai justos labāk. Novērtēt, kad ir pienācis tas kritiskais punkts, kad ir jāmeklē atbilstoša speciālista padoms. Bieži var dzirdēt, ka pēc kāda saspringtāka darba cēliena vai personiskas uzvaras cilvēks cenšas sevi „atalgot", izdarot sev kaut ko labu. Šajā sakarā parādās arī ideja par kādu sen lolotu pirkumu. Tiktāl, šķiet, viss ir normas robežās. Problēma ir tā, ka pakāpeniski veidojas psiholoģiska atkarība no emocijām, kas rodas no iepirkšanās, un šī atkarība cilvēku agrāk vai vēlāk iegrūž finansiālās problēmās. Tas liek domāt, ka ir izveidojies kaut kāds labo emociju deficīts, varbūt cilvēkam pat ir slēpta nomāktība vai nosliece uz depresiju." (S. Ratnieks)
Tomēr iepirkšanas atkarībai jeb šopaholismam ir arī ārēji iemesli, ko cilvēks pats nevar kontrolēt, bet var apzināties un rēķināties ar tiem. Psihoterapeite Vija Aleidzāne skaidro, ka liela loma iepirkšanās atkarības attīstībā ir arī reklāmai, vērtību maiņai un patērētāju sabiedrības ietekmei, kas bieži vien ir pretrunā ar cilvēka iekšējām – garīgajām - vērtībām: „Patiešām daudzi arī sajūt, ka viņi bez kādas mantas nav gana "vertīgi". Jūtamies mazvērtīgi, gribas sasniegt baudu. Kad tas notiek, ir prieks, kas ātri pāriet, un mēs atkal paliekam vienatnē ar sevi ar savu neapmierinājumu, tāpēc vajag vairāk, skaistāk, varbūt dārgāk, jo varbūt tad būs laime? Bet nekā, ir tieši otrādi - morālās paģiras, kauns no ģimenes, ja līdzekļi ir pārtērēti. Tas ir gadījumos, kad ir nauda. Ja tās nav, ir vēl smagāk, bet, kā jebkurš atkarīgais atradīs, ko iedzert, ko uzsmēķet, nospēlēt, tā arī noteikti būs ar iepirkšanos. Šobrīd situācija valstī, pasaulē nav droša, nav stabila, tas paaugstina trauksmi cilvēkos, un tas ir viens no iemesliem atkarību pieaugumā. Kā otru iemeslu es nosauktu vērtību maiņu, materiālajā pasaulē ir arī materiālās vērtības, bet, ja nekopjam savu garīgo, psiholoģisko pasauli, agri vai vēlu sāksies iekšējs konflikts, kura risināšana prasa laiku, naudu un pārdzīvojumus, tāpēc cilvēki bieži izvēlas ātru aizvietotāju."
Iepirkšanās atkarība principā darbojas tāpat, kā visas citas - cilvēks netiek galā ar emocijām, cenšoties tās kompensēt ar īslaicīgu baudas gūšanu, tomēr tas nedarbojas ilgi, nostiprinās jauns, neveselīgs ieradums un nekontrolētas atkarības sekas var būt visdažādākās - no iekulšanās nelielās, bet vēlāk - apjomīgās parādsaistībās, vainas apziņā un pastāvīgā, pieaugošā iekšējā diskomfortā, līdz pat tādām galējām un traģiskām sekām kā ģimenes sašķelšanās, šķiršanās vai pat pašnāvība. Arī manis veiktā interneta aptauja, kurā pārsvarā piedalījās sievietes apmēram 20 gadu vecumā, apstiprināja, ka impulsīvās iepirkšanās iemesli pārsvarā tiek saistīti ar to, ka dzīvē kaut kā pietrūkst, reklāmu, kā arī pašu cilvēku neapdomību un reizēm arī neprasmi plānot savus izdevumus, bet skaitliski visai nedaudz respondentu atbildēja, ka dažiem tā ir nopietna problēma vai pat atkarība. Fakts, ka jau šajā vecumā tiek minēti tik nopietni iemesli, šķiet, tiešām ir pietiekams iemesls, lai sāktu uz šo problēmu lūkoties vismaz uzmanīgi.
Kā tad rīkoties, ja esi atklājusi, ka tev vai kādam līdzcilvēkam iepirkšanās tik tiešām ir kļuvusi par veidu, kā risināt vai aizmirst iekšējas problēmas? Sandis Ratnieks skaidro, ka: „pirmais solis noteikti ir novērtēt, vai tā ir problēma. Vai es pērku lietas, kas man ir vajadzīgas un, protams, rada labas emocijas, vai arī es pērku emocijas un pēc tam domāju, vai man to lietu vajadzēja. Katram tā noteikti ir gadījies. Jautājums ir, vai veidojas noteikts rīcības modelis, piemēram: es jūtos slikti, tātad ir jāiet uz veikalu kaut ko nopirkt. Nākamais solis tad jau ir skatīties, kas notiek attiecībās ar man tuviem cilvēkiem. Iespējams, ka tur var atrast kādas atbildes uz jautājumu, kādēļ man šāda atkarība ir vajadzīga?"
Arī terapeite Vija Aleidzāne iesaka sākt ar apzināšanos, ko šī atkarība kompensē, lai pēc tam varētu pievērsties pašizaugsmei, kas var būt grūta un sāpīga, taču sniedz daudz paliekošāku efektu par problēmu nomaskēšanu ar iepirkšanos.
Kad ir saprasts, kas notiek, un pieņemts lēmums sakārtot savu dzīvi, pilnīgi noteikti nāksies saskarties arī ar ieradumu mainīšanas procesu ikdienā. Te būs daži praktiski ieteikumi un interesantas idejas, kā sākt:
- Atpazīsti un piefiksē domas, atmiņas, sajūtas, to, kas notiek ar tavu ķermeni brīdī, kad sajūti iepirkšanās impulsus un izveido ieradumu šos impulsus „nebarot" ar iepirkšanos;
- Izdomā citu, veselīgāku veidu, kā atbrīvoties un iegūt pozitīvas emocijas - vairāk tiecies ar draugiem, skrien, dejo, lasi grāmatas vai padari par savu ieradumu sveču gaismu, putu vannu un siltu tēju katru vakaru, līdz šie ieradumi aizstājuši vecos;
- Izmet katalogus, kas pārpludina tavu paskastīti, PIRMS to lasīšanas un nokārto, ka tev nesūta paziņojumus uz e- pastu;
- Informē par savu problēmu draugus;
- Iepērcies pēc saraksta;
- Biežāk lieto skaidru naudu, nevis kredītkarti - tā tu daudz labāk redzēsi, kā tērē naudu;
- Neņem līdzi karti un lieku skaidro naudu, ja neesi paredzējusi iepirkties;
- Tērē MAZĀK, nekā tu pelni;
- Plāno un ierobežo arī iepirkšanās laiku;
- Esi uzmanīga ar „mazajiem pirkumiem"- kopsummā tie var radīt tikpat daudz problēmu, kā lielie, tikai ir nemanāmāki;
- Neej iepirkties izsalkusi.
Pat tad, ja šī problēma tevi neskar vai nav pavisam nopietna, iepriekšminētie ieteikumi tev var palīdzēt sakārtot savu finansiālo ikdienu tā, lai, piemēram, beidzot iegādātos ko tādu, kas jau sen ir nepieciešams ikdienā, bet ko līdz šim šķitis neiespējami sasniegt. Vai arī beidzot apmeklētu deju (valodas, psiholoģijas, autovadītāja?) kursus. Vai iekrātu nebaltām dienām vai bērna izglītībai nākotnē. Tagad ir laiks pavērot, kas notiek apkārt, kas notiek ar dzīvi, un atkal atrast vērtības, kas patiesi ir svarīgas, lai katra diena būtu pietiekami laba arī tad, ja līdzi nav paņemts naudas maks.