Mīlestība esot grūti nodefinējama. Tā ir un tā nav. Mīlestība ir abpusējs došanas un ņemšanas process, kur došanas un ņemšanas priekšmets ir jebkas, sākot ar materiālām lietām un beidzot ar apziņai grūtāk tveramām vērtībām. No tā izriet daudzās mīlestības definīcijas un izpausmes formas, kas katra ir pareiza tai pat laikā nepilnīga. Mēs mīlam vecākus, jo tie mums ir devuši dzīvību un uzaudzinājuši, bet pretī tiem dodam iespēju rūpēties par sevi, garīgas izaugsmes iespēju, drošāku un pilnvērtīgāku vecumdienu cerības un daudz ko vēl. Mēs mīlam radiniekus, jo tie mums palīdz un mēs palīdzam viņiem. Garīga mīlestība pret racionāli grūti izskaidrojamu parādību atblāzmām ir to spēku ņemšana un kaut kā mums mazāk saprotama pretī došana. Dabas mīlestība ir tās velšu pieņemšana un cieņas, rūpju un aizsardzības pretī došana. Mēs varam mīlēt jebko un jebkuru, kam varam kaut ko dot un saņemt ko pretī. Mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu nozīmē spēt dot jebkuram kā gribētu saņemt pats un spēt pieņemt no otra kā devējs būtu pats. Kad saņemam kaut ko, tad bieži sakām paldies, jeb palīdzi Dievs, kas ir maz pūļu prasoša, bet garīgi daudz dodoša atpakaļ došanas forma.
Mīlestība ir gan harmoniska, gan disharmoniska. Harmoniskā mīlestībā dodamās un ņemamās vērtības ir aptuvenā līdzsvarā. Nav iespējams vienlaikus atdot tik pat daudz cik paņēmi un otrādi, bet ir iespējams to saprast un dzīvot tā, lai personīgā došanas un ņemšanas bilance būtu maza. Disharmoniska mīlestība ņem daudz vairāk kā spēj vai grib dot vai dod nesamērojami vairāk kā ņem. Disharmoniskas mīlestības rezultātā rodas dažādas pārmērības, kad kāds grib ņemt no citiem daudz vairāk kā otrs grib dot vai pat vairāk kā tam ir un otrādi. Izplatīta, savtīgi viltīga disharmoniska mīlestība ir nesamērīga, bieži pat uzstājīgi uzmācīga došana, lai pēcāk paņemtu daudz vairāk. Cilvēki tiecas pēc harmonijas, tāpēc par mīlestību sauc harmonisku mīlestību. Disharmoniska mīlestība kauj harmonisku mīlestību, tāpēc tā netiek uzskatīta par īstu mīlestību. Aprēķina mīlestība visbiežāk ir disharmoniska kaut vai tādēļ vien, ka tiecas izkalkulēt ar prātu neaprēķināmo. Disharmoniskas mīlestības piekopēji agri vai vēlu ir spiesti norēķināties ar pasauli, atdodot milzīgo pārpalikumu vai saņemot lielo iztrūkumu, ko paši ir radījuši. Tas parasti ir sāpīgs process.
Kopdzīve ir divu cilvēku savienība bērnu radīšanai un uzaudzināšanai. Kopdzīvē rodas plaši izplatītās mīlestības formas (t.s. platoniskā mīlestība), kas tiek pastiprināta ar fizisku mīlestību. Topošie vecāki saiet kopā, rūpējas un palīdz viens otram, lai radītu un palīdzētu izaugt jaunai dzīvībai, tādējādi atdot pasaulei parādu par savu eksistenci, garīgi pilnveidojoties un, kā balvu par labi padarītu darbu, saņemot nodrošinātu vecumdienu iespējamību. Fiziskā mīlestība, jeb mīlēšanās ir īpaši satuvinošs, enerģiju apmaiņas process. Tā galvenā nozīme ir bērnu radīšana, bet mīlēšanās papildus kalpo dažādās vidēs augušo cilvēku satuvināšanai, kas palīdz labāk saprasties un pielāgoties viens otram. Dzīvības radīšanā vīrietis atdod dzīvības radošos spēkus, bet sieviete tos pieņem un rada.
Fiziskā mīlestībā sievietei ir patīkams pats vīrišķā spēka saņemšanas fakts, jo vairāk tā savas pieņemšanas spējas robežās saņem, jo šis process sievietei ir patīkamāks. Vīrietim savukārt patīkams ir gan spēku atdošanas moments, gan arī sievietes apmierinātība. Jo mīlas mirklī sieviete ir apmierinātāka, jo lielāku baudījumu gūst vīrietis un, ja vīrietis ir apmierināts, arī sievietei tas sagādā lielāku prieku un tā līdz bezgalībai. Un, jo topošie vecāki ir apmierinātāki, jo spēcīgāks un veselāks būs bērniņš.
Kopdzīvē fiziskā mīlestība papildina platonisko mīlestību un otrādi, tās izriet viena no otras. Lai tuvības mirklis būtu pilnīgs, abām pusītēm ir jāpazīst vienam otru, jāgrib būt kopā, jābūt kopīgiem nākotnes mērķiem, jāuzticas un iespēju robežās jāsaprot partneri. Bez tā fiziskā mīlestība ir nepilnīga un zaudē vairumu savu pozitīvo īpašību.
Sekss ir no kopdzīves kopējā mīlestības konteksta izrauts un atsevišķi apskatīts fiziskās mīlestības process. Sekss ir mehāniska dzimumiska fizkultūra, tāpēc arī seksā ir vienalga ar ko un kā, ka tik tiek gūta bauda. Bet primāros nosacījumus, kad tiek gūta bauda un kādēļ vispār tā jāgūst, seksa mācības apskata maz un nepilnīgi, noprimitizējot to līdz sagatavošanās un mehāniskā izpildījuma tehnikas pilnveidošanai.
Cilvēki bez seksa var dzīvot, nekaitējot savai veselībai. Cilvēki nespēj dzīvot bez lieliem, tālejošiem, citiem kalpojošiem mērķiem un darbībām to sasniegšanā, kas attīsta viņu garīgo izaugsmi. Seksuālas tieksmes ir cilvēka slāpes pēc izaugsmes, ko īslaicīgi var remdināt ar seksu. Sievietēm tā ir vēlme un nepieciešamība uzņemt vīrišķo spēku bez kā tās kļūst īgnas un kašķīgas, bet vīriešiem nepārvarama vēlme atbrīvoties no neizmantotās dzīvības enerģijas, kas, lietderīgi neizmantota, ēd tos no iekšienes un dara agresīvus. Kā balva par ilgu gaidīšanu un ciešanos tiek saņemta īslaicīga baudiņa, ko prasās atkārtot vēl un vēl.
Seksa bauda ir nepilnīga, tāpēc tās pastiprināšanai nepieciešama īpašu tehniku apguve, kas līdz ne vienmēr, bet, kuras pilnīgojot, var sasniegt tīksmes augstumus. Seksa nepilnīgums un kaitīgums izriet no tā piekopšanas mērķa nepareizuma.
Pilnvērtīgam seksam partneriem ir jāuzticas vienam otram un fiziskā ziņā jāprot dot kārotais. Mazpazīstamiem cilvēkiem bez kopējiem mērķiem un nākotnes cerībām to nav viegli sasniegt, bet tam var tuvoties pieredzējuši, komunikabli un labi seksa tehniku pārvaldoši partneri. Pat ja tas izdodas, ieguvums no seksa ir īslaicīgs un mānīgs.
Sekss izslāpušai sievietei ir spēka avots ikdienai. Tā iegūšanai sieviete tiecas izskatīties iekārojama. Jo vairāk vīrišķā spēka seksomāne uzņem, jo tai ir labāk. Nepieredzējuša sieviete apmierinās ar to, ko saņem, tādējādi sagādājot papildus prieku arī vīrietim (nav ar ko salīdzināt). Ja sieviete laika gaitā izlaižas un izmeklējas ar spēcīgiem un pieredzējušiem partneriem, tās baudas prasību līmenis aug, bet apmierināt spējīgo tēviņu skaits rūk. Šāda sieviete var gūt spēkus no jebkura pieejamā vīrieša, bet īstu baudījumu ierindas vīrietis tai vairs sniegt nespēj, attiecīgi šāda vīrieša prieks no seksa ir minimāls. Tādas daiļavas kompensē iztrūkumu ar biežumu, uzcītīgi meklē īsto, no pretendentu loka, kas ar katru mēģinājumu kļūst šaurāks, vai arī apvieno abas šīs pieejas.
Ar katru jaunu seksuālo partneri sieviete apgrūtina sev ilglaicīgu mīlas pilnu attiecību nodibināšanas iespēju. Šo barjeru var pārvarēt, tikai izprotot patiesās attiecību vērtības un no sirds tiecoties pēc tām.
Sievietes, kas ņem vīriešu seksuālo spēku, bet nedod pretī un neizlieto iegūto lietderīgi (kopēju labumu dodošs darbs, bērnu audzināšana utt.), sāk slimot.
Izlaidīga vīrieša galvenā motivācija seksam ir atbrīvoties no uzkrājušās dzīvības spēka, kas to grauž no iekšienes. Atbrīvošanās process ir patīkams, ko vēl patīkamāku padara apziņa, ka dotais saņēmējai ir noderīgs. Tas ir kā pamudinājums doties dzīvē, lai atražotu seksuālo enerģiju, ko pēcāk atkal gribēsies kādai atdot. Nesaņemot no seksa pilnvērtīgu baudu (sieviete nebija apmierināta), vīrieša atražošanās spējas mazinās. Un jo vairāk šādu neveiksmju, jo vairāk vīrietis nolieto sevi. Maz spējīgi vīrieši, kas iedomājas sevi par donžuāniem esam un pārojas ar ko vien pagadās, vārda tiešā nozīmē dzen sevi postā. Šādā veidā ilglaicīgi sevi uzturēt spēka pilnus var tikai spēcīgi, pieredzes bagāti vīrieši, kas ir izpratuši sievietes dabu, apguvuši seksa tehnikas smalkumus un spēj pilnībā apmierināt jebkuru meklējušos sievieti.
Izlaidīgi vīrieši un sievietes, kopojoties savā starpā apmierina viens otra īslaicīgās vēlmītes un vairāk vai mazāk pakāpeniski degradējas. Sastopoties ar mazāk izlaidīgiem partneriem, tie rauj tos sev līdzi.
Fiziskās mīlestības radītām saitēm ir ļoti liela nozīme noturīgas, mīlestības pilnas kopdzīves nodibināšanā. Pirmā mīlēšanās reize visciešāk saista mīlētājus. Katra nākamā arvien vājāk un vājāk, bet tomēr saista. Un jo vairāk partneru kādam ir bijis, jo vairāk veco seksuālo saišu traucējošā daba kopdzīvē jāpārvar, ko var kompensēt tikai ar iegūto dzīves gudrību, ja tāda ir gūta.
Sieviešu pirmie vīrieši ģenētiski nosaka to nākamo bērnu īpašības. Katrs nākamais vīrietis tam pa virsu liek savu kārtu. Ja sievietes organisms ir pietiekami spēcīgs un gudrs, tad tas spēj atlasīt no katra viņas vīrieša labākās īpašības un harmoniski tās bērnā apvieno, bet šāda spēja nav katrai un pārstāj darboties liela partneru skaita gadījumā. Tādēļ, vispārinot, var teikt, ka sieviete reproduktīvā vecumā ar katru jaunu partneri pasliktina savu nākamo bērnu veselības stāvokli, un prezervatīvi te spēj ko līdzēt tikai daļēji.
Katram, kurš nopietni grib nodibināt ģimeni un baudīt mīlestību visā tās pilnībā un krāšņumā, nevis izkropļotus surogātus, ko par tādu uzdod, vispirmām kārtām vajadzētu atturēties no seksa. Jauniem, aizliegto augli vēl nenobaudījušiem cilvēkiem tas ir viegli izdarāms. Tiem, kas jau kļuvuši par seksomāniem, mazliet grūtāk, bet arī nekas neiespējams. Kopošanās kāre ir jāaizstāj ar darbu un vaļaspriekiem, lai dumas domas prātā nenāk. Sākumā būs grūti, bet ar laiku arvien vieglāk un vieglāk.
Fiziskā mīlestība ir jābauda tikai ar to cilvēku ar kuru gribi būt kopā. Un nekādas iepriekšējas seksuālas pārbaudes nav jāveic. Pārbaudīt savstarpējo saderību var kopā atpūšoties, strādājot, runājoties un dejojot.
Pirmā fiziskā mīla savā iedarbībā ir līdzvērtīga zaksā pateiktam jā vārdam. Tāpēc īstu mīlestību izbaudīt alkstošajiem, kam rodas kārdinājums nodoties miesīgas mīlas priekiem, pirms krist kārdinājumā, godīgi sev ir jāatbild uz jautājumu: „Vai patiešām es gribu un esmu gatavs ar šo cilvēku vismaz pacensties kopā nodzīvot atlikušo mūžu?”
Materiāls publicēts sadarbībā ar vortālu visai ģimenei:http://managimene.lv/
