Mūsdienās daudzi pasaules vadošie dizaineri strādā pie tā, lai radītu ikdienā lietojamas, gaumīgas un arī izsmalcinātas mēbeles. Krēslu dizains tiek vērtēts dažādos konkursos, tas mainās un attīstās.
Krēsli - tikai augstdzimušajiem
Piemēram, Krievijā līdz pat Pētera I reformu laikam, visi, pat cara galmam pietuvinātie ļaudis, sēdēja uz soliem. Krēsls kalpoja kā tronis (vai arī otrādi), un pat cars tajā sēdās tikai atsevišķos gadījumos. Līdzīga situācija bija arī Eiropas karaļu galmos. Vēlāk krēsls kļuva par mēbeli, ko cilvēki ņēma līdz uz dažādiem publiskiem pasākumiem, gadījumam, ja visi soli izrādītos aizņemti. Droši vien daudziem gadījies kinofilmās vai senatnīgos gleznojumos redzēt skatus, kur augstdzimušām personām seko kalpi, nesdami krēslu. Runājot par krēslu vēsturi, jāatzīmē, ka šī mēbele tika izgudrota senajā Romā.
Tauta sēž uz soliem
Kā jau minējām, tautā iecienīti sēdekļi bija soli. Turīgākie cilvēki to virsmas polsterēja ar voiloku un apvilka ar vadmalu, dažkārt tika izmantots safjāns un greznas treses. Dažkārt solus tapsēja ar samtu, bet trūcīgākos namos solu apvilkšanai lietoja vienkāršus vadmalas pārvalciņus. Lai tie būtu krāšņāki, tika izmantots divkrāsains audums.
Lauku saimniecībās solus darināja mājās. Šim nolūkam tika izmantoti plati dēļi. Vēsturnieki pieļauj, ka teiciens: "Zini savu vietu!" cēlies no tiem laikiem, kad saimē bija noteikta kārtība - vīri sēdēja uz sola pie sienas, sievas un bērni uz sola pie loga, saimniece malā, kur ērtāk piecelties ēdiena pasniegšanai u.tml.
Pirmie krēsli un naudas lādes
XV gadsimtā Rietumeiropas mēbeļu meistari pie taburetēm sāka stiprināt atzveltnes un roku balstus. Tajos laikos šo mēbeļu lietotāji bija zinātnieki un intelektuāļi. Savukārt tirgotāji "sēdēja uz naudas". Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viņi lietoja tolaik populārās lādes ar piemontētām atzveltnēm un tādējādi gandrīz vienmēr varēja būt pārliecināti par savu ietaupījumu drošību.
Tomēr par labklājības zīmi arvien turpināja uzskatīt taburetes un krēslus. Svinīgu pieņemšanu laikā krēsli ar spilveniem tika izsniegti tikai karalisko ģimeņu pārstāvjiem. Augstmaņi sēdēja uz taburetēm, zemākas kārtas galminieki uz saliekamiem sēdekļiem, bet visi pārējie stāvēja kājās. Karalis pēc savas izvēles galmadāmām varēja dāvāt "taburetes tiesības"- t.i., sēdēt viņa klātbūtnē.
Jāteic, ka baroka laika krēsli bija tikpat skaisti, cik neērti. Greznie kokgriezumi bija klāti ar speciālu līmes un krīta maisījumu, uz kura bija zelta kārta. Līdz ar to mēbeles kalpoja vairāk greznībai nekā lietošanai. Ludviķis XIV, vēloties ap sevi radīt slavas un bagātības oreolu, pavēlēja Versaļas pilij izgatavot sudraba mēbeles. Taču tās piemeklēja bēdīgs liktenis - postošo karu laikā skaistums tika pārkausēts sudraba monētās.
Franču muižniecība XVII gadsimtā savos mājokļos novietoja krēslus ar augstām atzveltnēm un zemiem sēdekļiem. Tikpat iecienītas bija arī taburetes un saliekamie krēsli. XVIII gadsimtā cilvēki beidzot sāka domāt par to, ka oficiālām vajadzībām nepieciešamas vienas, bet atpūtai citas mēbeles. Tā parādījās kabinetu, viesu, tualetes istabu sēžamie un šūpuļkrēsli. Pamazām šo krēslu veidi pietuvinājās tiem, ko pazīstam mēs.
Svarīgākais - ērtība
Mūsdienās krēsli ir sadzīvē visnepieciešamākā mēbele, ko mēs lietojam virtuvēs, birojos un citas telpās. Krēslu dizaineri nepārtraukti strādā pie tā, lai sēžamie būtu ērti un funkcionāli.
Krēsla atzveltnei jābalsta mugura visā tās garumā atbilstoši mugurkaula dabiskajam izliekumam. Ja atzveltne ir neliela, tad tai mugura jābalsta vismaz jostas un krustu rajonā. Vislabākajā variantā krēsla atzveltnei jānodrošina muguras atbalsts arī tad, ja ķermeņa poza tiek mainīta. Tikpat ērtiem jābūt roku balstiem. Savukārt sēdekļa dziļumam ir jābūt mazākam par attālumu no gūžas locītavas līdz ceļa locītavai. Ja, krēslā sēžot, pēdas nebalstās stabili uz grīdas, tad jāizmanto kāju paliktņi.
Pareizi konstruēts krēsls ir ne tikai ērtības, bet arī veselības garants.