Ziemasvētku galdā senlatvieši cēluši cūkas šņukuri, ķūķi, zirņus, pupas, desas, pīrāgus un citas gardas lietas. Katram ēdienam bija sava simboliska nozīme:
Apēd zirni - vienu dienu raudāsi,
Apēd pupu - vienu dienu briedīsi,
Apēd šņukuru - būs liela rakstīšana,
Apēd apaļu plāceni - gaidāms daudz saulainu dienu.
Pats svarīgākais un visvairāk apdziedātais ēdiens bija cūkas šņukurs. To lika galdā veselu ar vārītu vai ceptu kāļu, rāceņu un burkānu piedevām, sautētiem vai svaigiem kāpostiem.
Senlatvieši galdā lika gaļas vai putraimu desas. Tās novietoja uz šķīvja līkumā tā, lai abi gali saietu kopā, tāpat kā pēc Ziemassvētkiem satiekas abi gada gali.
Ļoti iecienīti svētkos bija krāsnī ar visu mizu cepti kartupeļi, kāļi, rāceņi, bietes. Vēl Ziemassvētku galdā bija vārīti zirņi, pupas, ko varēja ēst ar sauju sausus vai arī ar saceptu speķi un sīpoliem. Visus sagatavotos zirņus un pupas vajadzēja apēst, lai nākošā gadā nebūtu jāraud.
Ziemassvētkiem cepa dažādas maizes, raušus, plāceņus - visus pēc iespējas apaļus kā saule un speķa pīrāgus līkus kā pusmēness. Visus to sacepa daudz, lai pietiktu ko pacienāt daudzos ķekatniekus.
Saldam ēdienam gatavoja biguzi no gabaliņos grieztas vai salauztas rupjmaizes, to pārlejot ar dzērveņu vai citu ogu atšķaidītu sulu, kas saldināta ar cukuru vai medu. Mūsdienās var kā piedevu pasniegt putu krējumu. Dzērieni bija viegls medus kvass, alus, piens, paniņas. Galdā iederas arī svaigi āboli.