Latvijas laika Rīga nav tikai jūgendstila nami Rīgas centrā, Preses balles pie Benjamiņa kundzes vai labi paēduši un pārtikuši latvieši, kas kļuvuši par kungiem savā dzimtajā zemē. Vizmas Belševicas triloģija „Bille" ir ievērojamās latviešu dzejnieces autobiogrāfisks darbs, un tajā ir citas Rīgas noskaņa - strādnieku dzīvoklis īres namā Grīziņkalnā, basas kājas, melna maize, trokšņaini kaimiņi, trūkums, dzelžaina nepieciešamība pēc tīrības un kārtības, bet pāri visam - sapnis par Latviju, lepnums par jauno valsti, ticība, ka savām rokām varēs izdarīt visu.
„Bille ir savdabīga cilvēkbērna likteņa analīze, kurā sabiedriski politiskajām norisēm ir it kā tāltāla fona loma. Billes likteni veido viņai tuvo cilvēku iespaidi, sadzīviskas norises, ielu čalas, uz ielas pacelti konfekšu papīrīši, stāsti, atmiņas, smaržas. Būtiskākie Billes atklājumi norit Rīgas nomalē, Grīziņkalnā, tā netieši uzdodot jautājumus - ko mēs viens otram?, kāpēc mēs tā? Un vai tā vajadzēja?
Billes faktūra ir skarba, silta, romantiska un tēlaina. Tas ir smeldzīgs stāsts par cilvēkbērna likteni, kurai kāds augstāks spēks bija lēmis kļūt par vajātu, sistu un mīlētu latviešu rakstnieci. Protams, Billē ir daudz smieklīgā un paradoksālā, bet tas jau arī pieder pie smeldzes. Kā jau runājot par laiku, kurš nodzīvots, par bērnību, par sapņiem... Un sapņos vienmēr ir maza daļiņa skumju," saka režisors Valdis Lūriņš.
