Zanes Balodes izstāde „41o8’40” Ziemeļu platums, 8o36’12 „Rietumu garums” atklāšana

Vai nu es ļoti sen neesmu bijis un mani viļ atmiņa, bet telpas Mākslas dārzam ir mainījušas vietu.

Spoža un vasarīga gaisma mani apņem. Pretim kā eņģelis nāk Zane Balode.

Nemetos viņu uzreiz traucēt, bet lēnām apstaigāju viņas veikumu. Arhitektūra, arhitektūra. Atsvešināta, atbrīvota no traucējošajiem cilvēkiem un civilizācijas. Padomājiet, ja pēc neitronu bumbas sprādziena būtu miruši visi cilvēki un dzīvās radības, izņemot jūs. Jūs nezinātu, ka šīs ēkas ir tapušas ar cilvēku rokām, jūs baudītu šīs celtnes kā dabas brīnumu, logu ritmika, ornamentu ņirboņa. Tā arī Zane ir atbrīvojusies no perspektīves un ģeometrijas, un pilsētu ir baudījusi kā krāsu laukumu kārtojumu. Darbi ir tik pūkaini un garšīgi. Gribās satvert šo cukurvates pūkainību. Kolorīts ir rozīgs, violetīgs kā pēdējo saules staru krāsotā ķieģeļu siena. Formāti ir dažādi. Ir pavisam mazītiņi darbiņi un ir arī palieli.

Bet nu ķersimies pie autores.

“Ziemā dzima ideja par plenēru. Iesniedzu projektu Kultūrkaptālfondam un dabūju atbalstu braucienam uz Portugāli, pilsētu Porto. Divas nedēļas tikai gleznoju. Biju braukusi ar tādu mērķi un to arī pildīju.

Man krāsu gamma, kolorīts un palete mainijās ļoti krasi tieši Portugālē. Es agrāk, drīzākais izkrāsoju darbus, bet šī vide laikam mani atbrīvoja. Tagad darbi ir drīzākais ala prima.

Deformācija? Tāda ir Porto. Šī pilsēta ir lielāka kā Rīga, bet skaitās province, tādēļ arī dzīve tajā ir savādāka. Tur ir daudz šauru mājiņu, kuras ir šķības jau pašas par sevi. Šīs mājas ir gleznieciskas. Visur karājās žūstošā veļa, koši jumti. Gleznotāja paradīze.

Es domāju, ka esmu atradusi savu kolorītu un netaisos tagad to mainīt kamēr vēl neesmu to izkopusi. Tuvākie plāni turpināt gleznot plenērā. Ķeršos pie Rīgas. Blaumaņu iela ir kārdinoša. Āgenskalns ir laikam mani saslimdinājis, tas bija visa sākums.”