1987. gada 28. augustā Latvijā risinājās nebijusi fotoakcija – vienas dienas laikā desmitiem Latvijas un ārzemju fotogrāfu iemūžināja dažādas Latvijas vietas un cilvēkus. Toreiz iecerētais fotoalbums, kas parādītu 1987.gada Latviju caur fotoobjektīva visu redzošo aci, netika izdots. Mainījās vara, sociālie un politiskie apstākļi, un bija jāaprit divdesmit gadiem, lai pāris entuziastu iniciēts notiktu fotoakcijas turpinājums.
„Viena diena Latvijā. Pēc 20 gadiem” bija daudz vērienīgāka mēroga pasākums nekā padomju gados notikusī akcija. 1987. gadā fotogrāfu fiksējamo tēmu skaits sasniedza 500, bet „Viena diena Latvijā. Pēc 20 gadiem" tematu skaits bija izaudzis jau līdz 1300. Arī pieaicināto fotogrāfu skaits bija daudz lielāks - 1987. gadā piedalījās 80 fotogrāfu, bet 2007.gada akcijā – 180.
2007. gada 31. augustā fotoaparātu klikšķi diennakts laikā skanēja visās Latvijas malās, un filmas „Viena diena Latvijā. Pēc 20 gadiem” radošā komanda dokumentēja akcijas norisi, kas tika papildināta ar ekskluzīviem kadriem no 1987.gada akcijas un sabiedrībā zināmu un ietekmīgu personu un fotogrāfu viedokļiem par to, kā divdesmit gadu laikā ir mainījusies Latvijas valsts un tās iedzīvotāji.
Fotogrāfa un savulaik politiskā darbinieka Jāņa Krūmiņa viesošanās pie bijušā LR Augstākās Padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova viņa govju fermā Zaubē, kadri ar TV dīvu Ivetu Feldmani un viņas draudzenēm pirtī, ieskats bijušās valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas mājā un dārzā, viesošanās Iļģuciema sieviešu cietumā, dzīvnieku kapsētas apmeklējums, kadri no Krimuldas spermas bankas, lidojums gaisa balonā ar slavenāko Latvijas gaisa balonu pilotu Gunāru Dukšti – tā ir tikai neliela daļa no filmā attēlotajiem 31. augusta notikumiem un fotogrāfu piedzīvojumiem.
„Man toreiz tā ideja patika. Nofiksēt vienā dienā dažādas epizodes un to visu salikt kopā – tas likās ļoti interesanti,” atzīst Valsts prezidents Valdis Zatlers, kuru 1987.gada akcijā iemūžināja operācijas zālē, bet 2007. gada augustā viņš jau kā valsts vadītājs Prezidenta pilī pieņēma ārzemju fotogrāfus.
„Fotogrāfija ir tā liecība, kas parāda, kā gadu laikā mainās pasaule,” fotogrāfijas nozīmi katra cilvēka dzīvē atzīst eksprezidente Vaira Vīķe - Freiberga.
Savas atmiņas par 1987. gadu filmā pauž arī finansists Anrijs Lembergs un jurists Aivars Borovkovs, savukārt savu redzējumu par 20 gados sasniegto stāsta Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs. Šie un vēl daudzi citi sabiedrībā zināmi cilvēki 2007. gada fotoakcijā piedalījās to populāro personu vidū, kuru aizraušanās ir fotomāksla.
Filmā savās pārdomās dalās arī mākslinieki - modes mākslas pārstāvji Bruno Birmanis un Uģis Rūķītis, kā arī vairāki profesionālie fotogrāfi un akcijas "Viena diena Latvijā" organizatori.
„Šīs akcijas dokumentēšana un filmas veidošana bija lielisks izaicinājums. Gluži kā pašas akcijas rezultātā iegūtais fotomateriāls bija tik liels, lai pietiktu vēl vairākām grāmatām, tā arī safilmētais materiāls bija tik liels, lai pietiktu vismaz divām filmām. Un nevis tapēc, ka safilmētais materiāls bija daudzu stundu garš, bet tādēļ, ka tajā bija daudz vērtīgas informācijas un laikabiedru pārdomas par šo un aizgājušo laiku. Es domāju, ka esmu izdarījui pareizās izvēles un saglabājusi pašu svarīgāko esenci, kurai būtu jābūt tieši šajā filmā, ” par filmu un tās uzņemšanu stāsta filmas režisore Inese Vēriņa.
Šī ir jaunās režisores Ineses Vēriņas (1986) debija šāda mēroga dokumentālo filmu uzņemšanā. Inese ir beigusi Jāņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas audio vizuālās mākslas nodaļu un kopš 2006. gada Inese studē Latvijas Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas nodaļā. Kopš 2008. gada vada reklāmas aģentūru „White Cat”, kā arī ir interneta portāla www.luxuries.lv galvenā redaktore. 2005. gadā Inese veidojusi video noformējumu Dailes teātra izrādei „Māris Čaklais. Mīlnieks atgriežas noziegumvietā”, bet 2007.gadā Andrejsalā tika organizēta viņas personālizstāde „Kārtējās ekstāzes tuvums”.
Jau no vidusskolas laika Inese Vēriņa aizraujas ar video mākslu un kino. Pēdējo 4 gadu laikā ir tapuši vairāki dažādu stilu video un animācijas darbi, ar kuriem māksliniece ir piedalījusies dažādās lokāla un starptautiska mēroga izstādēs un festivālos, piemēram starptautiskajā filmu festivālā Ūdensgabali (2006 un 2007) ar eksperimentālajām īsfilmām "Mazliet par sevi"(2006) un "Reibums"(2006), jauno mākslinieku izstādē "Nieze" (2007) ar video darbu "360"(2006), internacionālajā mākslas festivālā "Sarajevas ziema 2008. Barikādes bez robežām" Bosnijā un Hercogovinā ar darbu "I am going up to the Sky" (2006), kā arī starptautiskajā festivālā "Shoot Me Film Festival" (2008) Nīderlandē ar darbu "Gold Digger" (2007).
Filmas tapšanā piedalījās jauni un atraktīvi cilvēki. Režisorei aisistēja žurnāliste Kristīne Melne, savukārt ar administratīvajām lietām palīdzēja Mārtiņš Brīniņš. Montāžas darbus veica pati filmas režisore Inese Vēriņa un pieredzējusī montāžas režisore Gunta Ikere. Mūzikas autors ir Eduards Čipots, Latvijas elektroniskās mūzikas scēnā plašāk pazīstams kā Edward D-tech.
