Par izstādi Santa Liepa stāsta: „Šī nebūs gluži fotoizstāde, nu vismaz ne tāda, kā ierasts.
Es neveidoju šo izstādi kā jaunais fotogrāfs, kas atrāda savas tehniskās un teorētiskās prasmes šajā jomā. Man to gluži vienkārši nav tik daudz, lai tās demonstrētu. Es vēlos piebilst to, ka, manuprāt, ir pietiekami daudz fotogrāfu vai to, kuri sevi par tādiem dēvē, savu zināšanu dēļ, kuri kaut kādu iemeslu dēļ tās ir nostādījuši augstāk par pašu mākslu. Šodien fotogrāfi satiekas, un, minot ļoti daudz skaitļus un dažādus terminus salīdzina savas zināšanas un būtībā jau vienkārši parāda savu prasmi izmantot fotoaparāta sniegtās funkcijas. Es atļaušos, iespējams, zinot patiešām smieklīgi maz par tehnisko pusi, atgriezties pie galvenā, kas man svarīgs, – pie sajūtām, pie rezultāta, kas rodas, cilvēkam ieraugot bildi, apskatot to, uztverot informāciju... Kad informācija ir nokļuvusi līdz tam, ar ko uztveram jūtas, rodas tāda dīvaina lieta kā sajūta - smaids, saviļņojums, iedvesma, mīļuma sajūta, nostaļģija, skumjas, nožēla, ilgas.
Šī izstāde būs mana saruna ar jums, kuras rezultātā vēlos dāvāt jums iespēju sajust, ko esmu sajutusi es, atrodoties dažādās vietās un dažādos notikumos, tiekoties ar dažādiem patiešām lieliskiem un interesantiem cilvēkiem. Diemžēl runāt ar vārdiem nav mana stiprā pusē, tādēļ ar jums runāšu savā valodā – caur fotogrāfijām.
Gluži vienkārši vēlos dalīties ar jums tajā, kas ir man. Katrā no mums ir neaptverams informācijas daudzums, iespaidi par piedzīvoto, zināšanas, kas gūtas no pieredzes, un tā visa rezultātā rodas neatkārtojamas sajūtas, kurās mums ir iespēja dalīties caur komunikāciju, caur „sarunu”.
Visi šobrīd apkārt runā par vienu un to pašu. Un šajā brīdī man gribas brīnīties, kādēļ neviens neuztraucas par patieso krīzi. Par cilvēku saskarsmes krīzi!
Cik cilvēku no tiem tūkstošiem, kas dienas laikā iepērkas lielveikalā, pasaka vienkāršu PALDIES kasierei. Lielākā daļa norēķinās un, acis novērsuši, iet tālāk un pat nenojauš, cik daudz šai kasierei būtu ko pastāstīt, ja vien jūs ļautos kaut īsai sarunai. Kontrolieri tramvajos pat nenojauš cik daudz viņi spētu iegūt, pasmaidot un parunājot ar vismaz dažiem no tiem daudzajiem, kuriem dienas laikā viņi pārbauda biļetes. Un tāpat arī mēs iepazītu vēl nebijušas sajūtas, ieklausoties šajā cilvēkā, nevis vienaldzīgi vai pārskaitušies par to, ka izjaukt mierīgais brauciens, iegrūstu biļeti viņam rokās. Šie ir tikai daži piemēri.
Manuprāt, ir pienācis laiks, kad cilvēkiem atkal ir jāiemācās sazināties savā starpā - ar vārdiem, žestiem, skaņām, darbībām, vizualizācijām u.t.t., un nevis lietišķi, bet no sirds. Ir jāiemācās pateikt paldies un ir jāiemācās palūgt palīdzība, kad tā ir nepieciešama. Ir jāiemācās vienkārši parunāt ar kādu, tāpat vien. Ir jāiemācās pusdienas pārtraukumā pazvanīt draugiem vai ģimenei, un pastāstīt, cik nozīmīgi viņi tev ir.
Kāpēc tieši kafejnīcā „Ļeņingrad”? Jo šī ir vieta, kur tiešām gribas atnākt un parunāt!
Šeit nav nekā mākslīga. Visi ,kas šeit ienāk, ir viena liela ģimene. Tu vari ienākt klusēdams, un tā nosēdēt kaut pusi dienas, bet šā vai tā, no šejienes tu iziesi dzirdējis vismaz vienu stāstu.
Man novēlējums jums - Atrodiet veidu, kā citiem pateikt, ko jūtiet, un atcerieties, ka lielākā jūsu bagātība ir tas, kas ar jums ir noticis, dalieties, tajā arī ar citiem! Un ļaujiet, citiem dalīties ar jums - sajūtās!”
