“Laiks dejot 2007” uzveduma otrais apskats

Teātra Mazā zāle pulcējusi vien nedaudzus, galvenokārt pašus deju festivāla dalībniekus. Dažus skatītājus iespējams aizbiedējusi arī ieilgusī pauze, kas novilcina sākumu aptuvei par stundu. Liela māksla, liela pauze. Bet var taču iegūto laiku izmantot lietderīgi, iedzert garšīgu, smaržīgu tēju, piemēram.

Šajā vakarā skatītājiem tiek piedāvāti divi iestudējumi – „Šodien bez nosaukuma” (horeogrāfe – Olga Žitluhina) un „MA LO KO” (horeogrāfs –Valērijs Oļehno).

Vispirms jāatzīst, ka abi iestudējumi, sākot pa tiem domāt, manā apziņā palēnām saplūst vienā. Tas notiek gan tādēļ, ka starplaiks starp tiem gana īss un abos dejotāju sastāvs ir gandrīz identisks, gan noskaņu dēļ, kuras radušās pirmās izrādes laikā un tiek tieši vai netieši kāpinātas otrajā.

Pārpratumu rada nelielas atšķirības programmiņā – abās vietās, kur minēti izrāžu nosaukmi, tie lasāmi atšķirīgā secībā, un to, kura ir pareizā visbeidzot secinu tikai pēc dejotāju skaita atšķirības tajās. Tas liek domāt par to, kāda vispār bieži ir šo nosaukumu jēga, funkcija, cik lielā mērā tie nepieciešami dejotājiem pašiem (dejas dramaturģijas uzbuvē) un cik lielā mērā tie var vai nevar iespaidot skatītāju. Piemēram, tā atnākušo daļa, kas tā arī neiepazinās ar izrādes nosaukumu, koncepciju – vai tāpēc būtu jāuzskata, ka viņi kaut kādā mērā būtu apdalīti? Tajā pat laikā es, iepazinusies vispirms ar nepareizo nosaukumu secību un tikai vēlāk uzzinot, ka patiesībā tā bijusi ačgārna, nevienu brīdi izrādes laikā nosaukumu pareizumu vai pamatotību neapšaubīju, patiesībā, jāatzīst, ka tieši par nosaukumu tobrīd domāju vismazāk.

Bet nu, pareizā secībā par redzēto. Pirmais projekts „Šodien bez nosaukuma”, kā vēsta koncepcija, balstīts uz Raiņa lugas „Pusideālists” motīviem, Raiņa biogrāfijas aspektiem, dejas izrādes tapšanas procesa un nozīmes anlīzi. Par tuvošanos ideālam, un to, kam un kāpēc tas vispār vajadzīgs.

Tumsa, no kuras pēdu pa pēdai šaurā gaismas strēlē iznirst un atkal nozūd dažādas ķermeņa daļas, pēdas, plaukstas, dibens, pleci, atklājot sevi kā neatkarīgas daļas, kas mirkli vēlāk savijas vienā murskulī, radot kustīgu hibrīdu, nenosakāmu masu, kas elpo, kustas, atkal sadalās, lai pēc brīža apvienotos no jauna.

Spēles starp apgaismoto un tumsā slēpto. Nelielu pārrāvumu šajā visā rada epzode ar te klusu, te skaļi krievu valodā dažādās intonācijās izrunātiem, izčukstētiem jautājumiem – tu elpo?, kas veltīti te vienam, te otram dejotājam. Jautājumi atkal un atkal atkārtoti savijas šņākoņā, šalcoņā, murdoņā, līdz kulminē atbildē, kas kā lavīna gāžas pār taujātājiem. Pēc šīs filosofiski apspēlētās elpas atvilkšanas dinamika tiek atkal kāpināta.

Interesantākā šī uzveduma epizode atgādina tādu kā personiskā evolūcijas ceļa mērošanu – pa gaismas strēli ejošajam seko dažādos leņķos un dažādā apjomā izgaismotas kājas. Tikai kājas. Citas uz priekšu, citas atmuguriski ejošas. Nu, šī tad arī ir vienīgā epizode, ko pie labas gribas varētu uzskatīt par Raiņa idejām pieplusojamu, jo citādi šī un nākamā izrāde varētu būt kā viena uzveduma divi cēlieni, nevis netkarīgi darbi. Tās pat bezgalīgās variācijas un tēmas par iekļaušanos vai neiekļaušanos kopumā, vientulību un sava ceļa gājējiem. Un to jau nu arī var atrast teju jebkura literāta daiļradē, kuram pieticis ambīciju justies vienam, ģēnjam un nesaprastam.

Tēmu turpina otra izrāde, kas pieteikta kā veltījums Janekam un kur apvienotas paniskas bailes no vientulības ar samierināšanos, par primāro izvirzot eksistenci, ne dzīvi.

Šeit līdzvērtīgu lomu dejai nospēlē mūzika un krāsas, ja pat ne lielāku. It kā ļoti vienkārši – trīs dejotāji trīs dažādu krāsu krekliņos – zaļā, oranžā un zilplēkā, taču atšķirībā no iepriekšējā, kur vienādās, gaišās, neitrālās krāsas saliedēja dejotājus vienotā masā, šeit parādās katra individualitāte. Ceturtais spēlētājs ir garā, kusīgā vadā iekārta spuldze. Sākumā parastā dienas gaismas, tā iešūpota lēkā, raustās, gaismas robeža ir trasusla, bet asa. Tad tā nodziest, lai uzveduma beigās reinkarnētos kā zila liesmiņa. Kā malduguns, kā elektriskās plītiņas viltus uguns.

Kustību dinamika. Uz, pa, gar grīdu visdažādākajās variācijās. Ķermenis, kas velk līdzi savas nekustīgās, it kā liekās, nevajadzīgās ekstremitātes. Sāk likties, ka cilvēkam tiešām visa kā ir par daudz dots. Neveikli, izmisīgi, krampjaini, liekot aizdomāties par cilvēku kā radību – to nevarīgāko un vientulības labāko potenciālo upuri, pateicoties savai spējai vientulību apjēgt. Sajusties nepilnīgam, nespējīgam.

Tas viss kopā. Cīņa, eskspresija, padošanās. Un cerība kā zila lampiņa, kas iedegas pie viena palikušā, nedabiskā leņķī sašķiebtā tēla.

Nezinu kā būtu, ja izrādes es vērotu atšķirīgā secībā vai ja tās skatītu kombinācijā ar citiem uzvedumiem, noskaņas iepējams, vai drīzāk noteikti, veidotos atšķirīgas. Šobrīd pēdējā, līdz ar zilās lampiņas nodzišanu, ir atstājusi monolītu vientulības sajūtu. Apmēram tā – cilvēk, nekas daudz tu neesi ar visām savām daudzajām paša vai citu kontrolētajām un nekontrolējamajām ķermeņa un dvēseles daļām. Ja nav tās lampiņas.