Šķiet atliek piekabināt kaut kam klāt Tarantino brendu un uzreiz attieksme pret produktu mainās. Manuprāt, Hosteli 2 varētu būt idejiski pabalstījis kaut vai Jānis Rainis savas dzīves vismelnākajā periodā, tas neko nemainītu, jo filma nav nekas vairāk kā bezjūtīga truluma triumfs un liek padomāt par sabiedriskās morāles sargu liekulību.
Piemēram, nav noslēpums, ka ir bijušas neskaitāmas tiesas prāvas un dažādas nepatikšanas smagā metāla mūziķiem, jo šajā mūzikā dominē nāves tēmas un brutalitāte visdažādākajās formās. Viņu CD nereti dažās valstīs aizliedz, tāpat klipus un citu atribūtiku. Vecāki ar putām uz lūpām cīnās par bērnu morālo stāju un visas pasaules vainas noveļ uz kādu kārtējo „vokāli instrumentālo ansambli”, kas indējot cilvēku smadzenes. Tajā pašā laikā meinstrīma apritē brīvi cirkulē Hostelis 2, to reklamē visās malās. Tas liecina, ka arī ārpus ekrāniem valda tā pati kārtība, kas filmā attēlotajā elitārajā klubiņā, proti, vecā labā naudiņa un visa tā svētulība arī ir tikai svētulība.
Ja iepriekšminētie metālisti iekšas un asinis izmanto samērā radoši, lai uzceptu kādu jaunu adrenalīna pilnu mūziku, tad Hosteļa 2 autori vienkārši uzņem filmu bez jebkādiem zemtekstiem, simboliem, jēgas, tiek spīdzinātas amerikāņu dūdiņas visdažādākajos veidos un rakursos un tas arī ir viss. Var novērot mēģinājumus ienest meinstrīma šausmu filmu scēnā dažus līdz šim aizliegtus momentus un nojaukt robežas, kur sākas sadomazohistiska pornogrāfija un, kur nekaitīga kečupa šķiedēju filmiņa. Piemēram, vīrieša loceklis, kas tiek norauts ar stangām skatītāju acu priekšā līdz šim bija tāds kā tabu un ne tik bieži sastopama parādība. Šķiet, veidotāji mazliet riskē, jo ir reālas, iespējas, ka varētu būt arī trešais Hostelis un tad neatliks nekas ar ko nošokēt skatītājus, ja nu vienīgi liekot lietā ekskrementus, vēmekļus un urīnu, galu galā cilvēka radošās spējas ir neierobežotas.
Manuprāt, visu šo mākslīgo ciešanu atslēga ir garlaicība. Tās dēļ skatītājiem gribas pablenzt uz šiem sadistiskajiem kropļiem, tās dēļ filmas „varoņi” maksā, lai varētu kādu nomocīt līdz nāvei, tās dēļ trīs amerikānietes apmeklē eksotisko Slovēniju un tās dēļ filmas autori lien vai no ādas laukā, lai izgudrotu veidus kā šīs trīs white trash ņems savu galu. Arī rezultāts ir garlaicīgs un vienīgais pārsteigums ir mēģinājumi notikumus parādīt no slepkavu pozīcijām, bet tas arī ne visai pārliecinoši.
Kopumā liekas, ka tas ir tāds pats mēsls kādus DVD formā patērē dažādi cilvēk veidīgie atkritumi, bet tikai šoreiz ar PR tukšuma maģijas palīdzību, tas tiek izspēlēts lielajā kino tirgū, nevis tikai kādā šķērdēj-griezēj filmu pagrīdes scēnā.
Nevilšus uznāk ļauna vēlme, lai kādā no Hosteļa kino seansiem izceltos ugunsgrēks un skatītāji sajustu kā tas ir, ja kaut kas sāp pa īstam nevis tikai no novērotāja pozīcijas. Savādāk liekas, ka kaut kā pārāk abstrakti un viegli tiek uztvertas ciešanas, kaut arī izdomātas un izklaides vārdā.
Lomās: Lauren German, Bijou Phillips, Roger Bart, Richard Burgi
Režisors: Eli Roth
Mājaslapa: http://www.hostel2.com
