Paula ar neprātīgu entuziasmu neilgi pirms diplomdarba filmas „Čells” uzņemšanas stāsta par savu kino pieredzi, komandas biedriem, atklāj filmas stāstu, paturot tiesības filmas beigas tomēr saglabāt slepenībā.
Kāda ir tava pieredze filmu uzņemšanas jomā?
Droši vien jāsāk no paša sākuma. Kopš četru gadu vecuma es zināju, ka es gribu būt aktrise. Konceptuāli man domas nemainījās vispār. Atceros, ka māte taisīja tās bērnu grāmatiņas, kur rakstīja katru soli, gandrīz līdz skolas vecumam. Un jau toreiz tika rakstīts: kāpj uz galda un tēlo, kā uz skatuves. Tad es pati sāku apzināties, ka man to vajag, man tas patīk. Bet tieši uz skatuves - kā teātrī. Es kaut kā visu laiku līdz pat 12. klasei, kad vajadzēja izvēlēties, ko darīt tālāk, biju pilnīgi pārliecināta, ka tas būs teātris. Sapratu, ka stāšos Kultūras Akadēmijā kā cilvēkam pienākas. Bet, kad es pabeidzu 12. klasi, tajā gadā aktieru uzņemšanas nebija. Es sapratu, ka gadu nelaidīšu ārā. Toreiz nākamā opcija manos plānos būtu bijusi teātra režisors. Zināju, ka Akadēmijā nebūs uzņemšanas aktieros un sanāca, ka aizblandījos līdz Tallinai studēt.
Šobrīd sanāk tā, ka mana pieredze tieši filmu jomā ir tā, kas ir iegūta skolā, kur ir bijuši jātaisa ļoti daudz darbi, daudz dažādas filmiņas – garākas, īsākas. Garākā ir 20 minūšu filma par vienu no vecākajiem senioru koriem Latvijā. Ļoti amizanta filmiņa sanāca. Pāris dienas biju kopā ar šiem vecajiem cilvēkiem, no kuriem jaunākajam ir ap 60 gadu, vecākajam tuvu 90. Viņi mani ļoti iedvesmoja un rezultātā sapratu, ka ir vērts filmas taisīt. Tas jau bija 2. kursa laikā. Kaut kā visu šo laiku biju dzīvojusi ar apziņu, ka agrāk vai vēlāk manā dzīvē nāks tas teātris. Kad es sāku studēt, es domāju, ka kino ir baigi līdzīgi, īpaši režija. Esmu patēlojusi dažās savās filmiņās, jo kaut kādā veidā taču ir jāizpaužas. Šobrīd esmu sapratusi, ka kino un teātris ir pilnīgi dažādas pasaules.
Kāda ir galvenā atšķirība?
To pat nevar vārdos pateikt... Ir redzama atšķirība, kad teātra aktieris tēlo filmā, kas ir ļoti raksturīgi latviešu kino. Uz skatuves sajūtas ir daudz vairāk jāizpēlē. Līdz ar to arī režisoram no aktiera ir jāprasa savādāk, jo kamera uztver katru mazāko skatienu. Uz skatuves ir jāspēlē intonācijās. Mēs jau smējāmies augstskolā – ja teātrī prasa tēlot, tad kino ir jāaizmirst tēlošana. Kamerai nesamelosi, ir tāds teiciens. Kamera tev redz cauri. Tā arī ir galvenā atšķirība, līdz ar to režisoram ir pilnīgi kas cits jāprasa no aktiera.
Manu pieredzi veido dažādas dokumentālās filmas. Šis diplomdarbs ir mana lielākā spēlfilma. Jau no paša sākuma biju iespītējusies, ka tā būs spēlfilma, nevis dokumentālā filma. Jo es gribēju šo filmu uzradīt no nulles, nevis paņemt kādu esošu stāstu un apstrādāt. Tas ir tas, ko es šobrīd daru, - sākot ar stāsta dzimšanu galvā un beidzot ar uzlikšanu uz ekrāna.
Par ko ir filma?
Filmā stāsts ir par čellistu, kurš ir viens no lielākajiem valsts talantiem, uzlecošā zvaigzne, kurš tūlīt absolvēs konservatoriju. Čella spēlēšana ir tas, ko viņš māk vislabāk, čells ir kā aizsegs, barjera visam. Caur spēju spēlēt čellu viņš iegūst pašpārliecinātību. Stāsts ir par to, kas notiek ar cilvēku pēc tam, kad viņš traumas rezultātā zaudē spēju spēlēt. Viņš ilgi nevar spēlēt. Filmā tiks atainots, kā veidojas viņa attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem. Tuvākais cilvēks viņam ir draudzene, kas ir dejotāja, arī mākslas pārstāve. Bet šim puisim mūzika ir pāri visam. Zaudējot spēju spēlēt, viņš zaudē arī pašpārliecinātību. Viņš neredz izeju no situācijas...
Es, protams, negribu izstāstīt beigas, bet viss tas stāsts ir par to, kā pēc gūtās traumas uzbūvēt dzīvi no sākuma. Stāsts ir arī par to, cik dažādi ir cilvēki – vieni saņemas un būvē dzīvi no jauna un ir cilvēki, kas vienkārši nevar to vairs izdarīt. Es gribu saglabāt filmas intrigu, līdz ar to nestāstīšu, vai viņam tas izdodas vai nē...
Ļoti daudzi cilvēki dzīvē ir piedzīvojuši situāciju, kad viņi pazaudē sapni – sapni par nākotni, savu dzīvi un sevi un izpartni par to, kas viņi ir. Es uz ekrāna gribu parādīt vienu no šīm situācijām. Un attiecīgi, kas var notikt un kas nevar notikt.
Filma ir drāma ar melnās komēdijas elementiem, ar sarkasmu. Es gribu makslimāli parādīt, kā mākslas pasaules cilvēki redz dzīvi. Ļoti daudz kas ir ņemts no manas pieredzes un likts draudzenes un čellista raksturā. Viss ir būvēts no manas pieredzes – veiksmīgas, neveiksmīgas, patīkamas, nepatīkamas. Stāsta ideja ir mana, bet scenāriju raksta viens mans ļoti labs draugs, skolas biedrs. Mēs liekam kopā mūsu domas un konsultējamies arī ar citiem cilvēkiem. Rakstot scenāriju, esam aptaujāju arī vairākus cilvēkus, kā viņi rīkotos attiecīgajās situācijās, jo mums bija ļoti svarīgi, lai viss ir autentisks. Arī čellists un dejotāja, kas arī reālajā dzīvē ar to nodarbojas. Tā nav fantāziju filma. Filmā esam ielikuši visiem saprotamo sarkasmiņa un humora devu, jo nav jau arī traģēdija. Tā ir drāma, jo kaut kādos rāmjos mums filma bija jāieliek un jānosauc.
Kas ir tie cilvēki, kas strādā tavā komandā? Neba viena pati to dari.
Es noteikti viena pati bez savas komandas to nevarētu izdarīt. Es pieņemu, ka dažreiz viņiem ar mani ir grūti strādāt, jo man no bērnības ir ieaudzināts, ka labi izdarīts darbs ir tad, kad tu izdari to, ko no tevis prasa, un vēl mazliet, kad tu dod savu artavu.
Manā komandā ir 12 cilvēki bez manis. Pati pie filmas strādāju jau no augusta, apstrādājot ideju, bet visa komanda tika pieslēgta novembra sākumā, kad sākās producēšana un scenārija slīpēšana.
Pārsvarā tie cilvēki arī ir no Baltijas Filmu un Mediju skolas. Man paveicās ar operatoru, jo viņš ir viens no skolas talantīgākajiem. Režisora asistents, kas ir arī scenārists, šobrīd studē jau maģistrantūrā. Visi šie cilvēki ir tādi, kam ir sava filmu bagāža. Viņi visi ir ļoti mērķtiecīgi un tendēti uz profesionalitāti.
Par tiem cilvēkiem, ko es gribēju savākt savā komandā, man bija skaidrs jau pusgadu pirms tam. Es gribēju, lai man viņi ir ļoti labi pazīstami, tādā ziņā, ka es zinu, ko no viņiem var sagaidīt un otrādāk. Un tajā pašā laikā man ir svarīga profesionāla pieeja darbam.
Liels prieks, ka pēdējā laikā Latvijā kino jomā kaut kas atkal sāk kustēties, bet jebkurā gadījumā, manuprāt, mums pietrūkst kinokultūras. Tas, protams, ir tādēļ, ka nav pieejams pietiekams finansējums..., tā ir atkal ķēdīte. Šajā situācijā ir pavisam smagi radīt kaut kādu mākslu. Bet tik un tā viss ir iespējams, vienkārši ir jāsrādā vairāk nekā parasti.
Filma būs gatava jūnijā. Kur to varēs redzēt?
Kad filma būs gatava, tiks rīkota pirmizrāde - Latvijā noteikti un, iespējams, arī Igaunijā. Tiks rīkots saucamais filmas skrīnings, kur jebkurš būs laipni gaidīts. Negribu uzprasīties, bet man šķiet, jo lielāka kritika, jo mums tas būs lielāks stimuls strādāt tālāk un saprast, ko mēs esam pareizi un baigi labi izdarījuši un ko nepareizi un nākamreiz varētu izdarīt labāk. Par to, kur, kad, cikos, tik ziņots vēlāk. Iespējams, mēs apvienosimies vēl ar kādu absolventu filmu izrādīšanu, lai pasākums būtu plašāks un daudzpusīgāks.
Kāda ir auditorija, kam filmu piedienētos noskatīties?
Tie ir jaunieši vai arī cilvēki, kas ir piedzīvojuši vai šobrīd atrodas dzīves strupceļos par attiecību jautājumiem. - Viņš man nepievērš uzmanību vai viņa man nepievērš uzmanību, ko man tagad darīt? Pirmais jautājums ir kādam citam, nevis tu aizej parunājies ar to cilvēku. Mērķauditorija ir jaunieši, jo man un manai komandai ir ticība, ka jauniešiem vēl var paspēt palīdzēt iemācīties analizēt. Nav svarīgi, vai šie jaunieši ir saistīti ar mākslu, sportu vai ko citu. Mīlestība un kaislības, par ko runāts filmā, skar jebkuru.
Šajā filmā ir viens no mīlestības un kaislības veidiem, iespējams, risinājumiem. Gribas likt jauniešiem padomāt par viņu izvēlēm, par to, ko viņi dara un galu galā nedara.
Īstenībā man nav svarīgi, lai filma patīk, man svarīgi, lai tā liek domāt.
Foto: Jānis Jurkovskis
