Galerijā „Bonhans.S” būs skatāma Anitras Bērziņas gleznu izstāde „PĀR-ĀDA”

Anitra Bērziņa 1988. gadā absolvē Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Stikla nodaļu, 2008. gadā iegūst Humanitāro zinātņu maģistra grādu glezniecībā. Starp šiem gadu skaitļiem ir divdesmit gadi, kuros izdarīts pārsteidzoši daudz‐ režisora asistente, koncertu koordinatore, kostīmu māksliniece, filmas ražošanas vadītāja, izstāžu kuratore un māksliniece. Anitra ir stikla māksliniece, grafiķe, dizainere, interjeriste, gleznotāja. Piedalījusies vairāk kā 80 izstādēs Latvijā, Eiropā, ASV, prezentējusi sevi 12 personālizstādēs, saņēmusi balvas un radošās stipendijas, uzvarējusi konkursos. Šobrīd audzina 3 bērnus, vada izstāžu zāli lielveikalā „Sky & More”, kas vienlaikus ir arī viņas darbnīca.

Viss, ko dara Anitra notiek tempā, ar vērienu. Jūtams organizatoriskajā darbā iegūtais tvēriens un drosme izdarīt krasu pagriezienu. „Lai sāktu gleznot jau tādā apzinātā vecumā, tu ļoti rūpīgi ar sevi parunājies. Sev konkrēti jāpasaka‐ ko es darīšu, kas es esmu. Un es sev atbildēju, ka esmu gleznotāja. Pārdroši? Jā! Ja nekad neesi gleznojis. Stikls, tā ir lietišķā māksla. Stiklā, ja vēlies realizēt savu ideju, tu vairāk esi menedžeris. Ar stiklu nevar strādāt katru dienu. Glezniecībā katru dienu tu vari attīstīt savu prasmi, noskaidrot sev būtiskos jautājumus.”

Glezniecībā Anitru interesē apkārtējās vides vērojums, tāpēc viņa bieži zīmē plenērā. Tās ir mazas bildītessajūtu, mirkļa redzējumu pieraksti, tā ir rokasgrāmata‐ pamats kompozīcijai, tēmai. Izejas punkts ir reālisms, kas tālāk transformējas visdažādākajos eksperimentos.

Glezniecības izstādes „Pārāda” vadmotīvs un Anitras Bērziņas iedvesmas avots ir bijis dažādos muzejos skatīti vēsturiskie tērpi. Izstādē būs aplūkojamas gleznas ar dažādiem apģērba gabaliem, vairums‐ vēsturiskām cara armijas uniformām, tāpat mākslinieces pašas iemīļotie tērpi.

„Aizgāju uz Kara muzeju. Redzētais satrieca. Ieraudzīju cauršautas uniformas. Tur kāds ir gājis bojā. Ko tās sevī ir nesušas... Tēma pirms pusotra gada lēnām atnāca un es to turpinu. Un tagad gribu vienā izstādē mērķtiecīgi apkopot.”

„Tērps ir apaudzis ar domām, sajūtām no vietām kur tas pavada tā nēsātāju. Katra dērbju kārta mūs pavada dažādās dzīves un uzdzīves situācijās. Tie ir katram mīļie tērpi, no kuriem ir emocionāli grūti šķirties, un pat tādi, kas tiek pārmantoti no paaudzes paaudzē.”

Nosaukums „Pār-āda” jeb mūsu paplašinātā āda. Apģērbs kā paplašināta āda. Un tanī pat reizē „pār-ādā” ir rotaļa ar vārdu „parāde”. Mēs esam tādi. Un pilnīgi visi cilvēki sevi izstāda šai parādei ar savu paplašināto „pār-ādu”.