Programmā: Mocarta Divertisments Sibemol mažorā un Muzikālais joks; Adamsa Gnarly Buttons (viens no iespējamiem latviskojumiem – Grubuļainās podziņas) un Kamersimfonija.
Normunds Šnē par šo programmu saka: „Mocarta jaunības gadu divertisments ir, iespējams, viens no visskaistākajiem viņa opusiem stīginstrumentiem, savukārt brieduma gadu muzikālais joks – tā ir atļaušanās pasmaidīt pašam par savu jaunību un varbūt arī apkārt valdošo neprofesionalitāti. Kas kopīgs Mocartam ar Adamsu? Arī Adamss priecājas par savu asprātību, viņam sagādā prieku dažādi jociņi un knifiņi, ar ko nabaga virtuozajam mūziķim pēc tam jātiek galā.”
Divertisments Sibemol mažorā, KV. 137 ir viens no pirmajiem Mocarta stīgu kvartetiem. Stīgu kvarteta pirmsākums ir divertisments (vieglas izklaides mūzikas žanrs, serenādes un noktirnes radinieks dažāda daļu skaita svītas formā), kas centās atbrīvoties no basso continuo jeb ciparbasa, tādējādi piešķirot visām balsīm (arī basa līnijām) patstāvību. 1760. gados vāciski runājošajās zemēs vairāk vai mazāk nostiprinājās piecdaļīga divertismenta standarts, kur pirmā un pēdējā bija ātra daļa, vidējā – lēna, otrā un ceturtā – menuets. Tiek uzskatīts, ka, atbrīvojoties no viena menueta, Haidns izveidojis klasisko stīgu kvarteta (faktiski arī klasiskās simfonijas) formu. Mocarta Divertisments Sibemol mažorā komponēts, visticamāk, 1772. gada sākumā Zalcburgā un pēc Haidna parauga nosaukts par divertismentu.
Muzikālais joks, KV. 522, ir ārkārtīgi smalka parodija par netalantīgiem skaņražiem laikabiedriem. Pēc komponista nāves apritē iegājušais nosaukums Lauku muzikanti sagroza komponista ieceri – Mocartam nebija ne prātā apcelt provinces mūziķus; ironijas un pat sarkasma bultas raidītas par sevi labās domās esošu, taču izvērstāka skaņdarba radīšanā absolūti nespējīgu skaņražu virzienā. Tomēr arī mūziķiem šī opusa atskaņojumā ir interesanti piedalīties: ik pa brīdim mūzikas plūdumā iezogas pagalam greizas skaņas – plašs lauks instrumentālistu asprātībai.
Gnarly Buttons (viens no iespējamiem latviskojumiem – Grubuļainās podziņas, 1996) ir orķestra London Sinfonietta pasūtinājums. Džons Adamss pats bērnībā lieliski apguvis klarnetes spēli tēva vadībā, taču paradoksālā kārtā līdz gandrīz piecdesmit gadu vecumam neko netika komponējis šim instrumentam. Skaņdarbā Gnarly Buttons ir ilūzijas par bērnībā dzirdēto Benija Gudmena spēlēto Mocartu, par ielu orķestriem, par tēvam piemetušos Alcheimera slimību un šīs slimības izraisīto apsēstību ar iedomu, ka kāds ielauzīsies mājā un nozags viņa klarnetes. Vārdu gnarly Adamss lietojis tādā nozīmē kā mēs attiecinātu grubuļus uz lauku vīra mezglaino kūju. Podziņas ir sveicinājums Ģertrūdei Steinai (tekstu krājums Tender Buttons), kā arī vīzija par to, ka 20. gadsimta beigās mūsu dzīve atkarīga no tās vai citas podziņas nospiešanas.
Kamersimfonija (1992) ir atsauce uz Arnolda Šēnberga 1906. gadā komponēto Kamersimfoniju. Šēnberga opusa partitūru Adamss studējis, klausoties, kā blakusistabā viņa septiņgadīgais dēlēns jūsmo par 1950. gadu animācijas filmām – tā komponists atklājis zināmas paralēles starp Šēnberga un nosauktā perioda multiplikācijas filmu pasauli. Darbs izdevās dzirkstošs, taču ļoti grūts atskaņošanas ziņā, to labprāt atzina arī pats komponists, aprakstot savas Kamersimfonijas „aplamo šarmu”. Džona Adamsa Kamersimfoniju 1993. gada janvārī Hāgā pirmatskaņoja Nīderlandes Šēnberga ansamblis.
