Ir kāda japāņu līdzība par trim mērkaķiem. Viens mērkaķis ar ķepām aizsedzis acis, otrs – ausis, bet trešais – muti. Ar šiem žestiem pirmais mērkaķis saka „Neko neredzu”, otrs – „Neko nedzirdu”, trešais – „Neko nestāstu”. Kāda absurda nejaušība sagriež ģimenes dzīvi kājām gaisā. Kas šādā situācijā ir prātīgāk – meklēt vainīgos un sodīt tos vai mīļā miera labad neredzēt, nedzirdēt un nerunāt par notiekošo?
Ceilana filma valdzina ar savu vizuālo izsmalcinātību. Būdams liels Andreja Tarkovska cienītājs (viņš sevi dēvē arī par Tarkovska skolnieku), režisors rūpīgi veido kadru, kura izteiksmīgums un jēga slēpjas katrā zāles stiebrā, vēja šalkās, dabas ainavā. Ceilans parasti ir arī savu filmu operators (izņēmums ir filma „Gadalaiki” (Seasons), kur viņš spēlē galveno lomu).
“Jau pirmā turku režisora Nuri Bilges Ceilana filma „Attāli” (Distant), kas saņēma 56. Kannu kinofestivāla žūrijas „Grand Prix” un abi tās aktieri tika atzīti par labākajiem, saistīja manu uzmanību ar tās meditatīvo raksturu un vizuālo izteiksmību. Viņa nākamā filma „Gadalaiki” (Seasons) bija poētiski atsvešinātais ceļojums caur dažādām laika un klimata joslām, attiecību fāzēm. Spēja bez vārdiem, trikiem, tehnoloģijas paust gan jūtas, gan atsvešinātību un cilvēka ceļa meklējumus vienam pie otra un pašam pie sevis Ceilana kinodarbos it kā reabilitē kinovalodu, kas diemžēl kļūst arvien nabadzīgāka. „Trīs mērkaķi” ir lieliska iespēja beidzot arī Rīgā iepazīt vienu no interesantākajiem un nozīmīgākajiem mūsdienu kino meistariem, kas par aktuālām un eksistenciālām problēmām prot runāt tieši caur attēlu, noskaņu, detaļām viešot dvēselē nemieru un atstājot rūgtenu pēcgaršu,” stāsta kinokritiķe Anita Uzulniece.
Pirms filmas – projekta „2in1” ietvaros – Lailas Pakalniņas spēles īsfilma „Uguns”.
