Esat iestudējusi vairākas izrādes par latviešu kultūras dzīves celmlaužiem jau agrāk. Kāpēc šoreiz izrāde tieši par Emīliju Benjamiņu?
Ideja iestudēt izrādi par Benjamiņu radās Jānim Jenzim (agrākais viesnīcas „Europe Royale Riga”, tā saucamā „Benjamiņa nama” ģenerāldirektors – I.P.), jo bija vēlēšanās Benjamiņa namā veidot kaut ko Benjamiņa kundzei par godu. Izrādes veidošanai tikām pieaicinātas mēs ar Indru Burkovsku. Mani šī ideja ļoti piesaistīja, jo mani interesē gan laikmets, kurā Benjamiņa dzīvoja, gan viņas pretrunīgā personība, jo viņa bija ne tikai materiāli, bet arī garīgi ļoti bagāta sieviete.
Izrādi esat veidojusi no fragmentiem, kas ir gan laikmeta liecinieku vēstījumi, gan avīžu raksti, gan neskaitāms daudzums citu avotu. Ko izvēlējāties par vadmotīvu, liekot fragmentus kopā vienā izrādē, sadalot to trīs daļās?
Šis projekts mani ieintriģēja, jo man patīk veidot izrādes netradicionālās vidēs, ko agrāk esmu jau darījusi. Sākumā bija piedāvājums veidot izrādi viesnīcā, un tur man vajadzēja apskatīt telpas. Tur ir viena sterila, ļoti kārtīga konferenču zāle. To ieraugot, radās ideja veidot vienu izrādes daļu tur, kurā Benjamiņa aicinātu uz lekcijām, kā dzīvot modernam cilvēkam, un šīs lekcijas viņa pati arī sacerēja pašas izdotajos „Atpūtas” numuros. Tur ir arī vitrāžu un kamīnu zāles un katrai no šīm zālēm meklēju pareizo materiālu. Diemžēl vēlāk telpas nācās mainīt uz Mazo Ģildi.
Laužoties cauri materiāliem, meklēju etīdes, ko piedāvāt katrā no šīm daļām. Daudz materiāla nācās atmest. Piemēram, izlasot, ka 1911. gadā apcietināja Kārli Skalbi, man radās iedvesma šo faktu izspēlēt un uzrakstīju veselu ainu. Tomēr vēlāk to nācās izsvītrot, tāpat arī daudzas citas. Tāpēc izrādes veidošana bija mijiedarbība starp pētniecību un improvizāciju.
Veidojot izrādi, kuras pamatā ir reāli notikumi vai literārs darbs, nav iespējams izvairīties no režisora interpretācijas. Vai šajā un citās Jūsu veidotajās izrādēs no tā vairāties, vai apzināti meklējat savu skatījumu, ko piedāvāt?
Veidot izrādi ir liels izaicinājums. Ja strādāju ar vēstures materiālu, uzdodu sev jautājumus, vai es strādāju godīgi un godīgi attiecos pret cilvēku, ko cenšos parādīt. Vai es izplatu dezinformāciju un nemaldinu skatītāju? Tāpēc mūsu mēģinājums kopā ar Indru Burkovsku bija meklēt attaisnojumu visam, ko sakām vai darām. Centāmies neticēt baumām un dzeltenai presei. Visu laiku centāmies būt godīgas pret materiālu.
Pēc Jūsu agrākās radošās darbības var secināt, ka mīlat latviešu literatūras klasiku. Vai Jūsu Kanādas un Eiropas pieredze ir ļāvusi paskatīties uz latviešu literatūru citādām acīm?
Es uzskatu, ka mana pieredze paplašina manu skatījumu uz latviešu literatūru. Reizēm es jūtu, ka vērtēju dažas mūsu lietas augstāk nekā mēs paši to spējam. Un brīžam liekas, ka mēs par augstu vērtējam materiālus, kas sevi nav attaisnojuši. Domāju, ka varu uz mūsu literatūru paskatīties no plašāka konteksta.
Vai caur Benjamiņas tēlu un citiem latviešu literāriem tēliem, kā arī reālām personībām varam runāt par latviešu mentalitāti?
Man šķiet, ka Benjamiņas mentalitāte ir izdzīvot, kas mums, latviešiem ir raksturīga. Kā arī spēja pielāgoties.
Jūsuprāt, kāds ir režisora uzdevums, ja tam pretī nostāda skatītāju?
Režisora uzdevums ir radīt savu mākslas patiesību un es domāju, ka svarīgi ar savu darbu ir aizraut gan sevi, gan skatītāju. Man patīk skatītāji, kam patīk domāt. Man patīk skatītāji, kas uz izrādi nenāk tikai izklaides dēļ. Gan šai, gan citām manām izrādēm ir tipiski, ka skatītājs sākumā ir mazliet apmulsis, tad mazliet nobijies, tad viņš pierod pie tā, kas notiek un beigās viņam ļoti patīk.
Vai mēs varam runāt par latviešu skatītāju salīdzinājumā ar citu valstu skatītājiem?
Jā, atšķirības ir lielas, kas visu laiku mainās. Kanādas skatītājs grib, lai viss ir viegli. Latviešu skatītājs meklē traģisko. Kanādas skatītājs sāks smieties tūlīt, savukārt latviešu vispirms vaicās, vai es drīkstu smieties.
Kas, jūsuprāt, ir tas fundaments, tā sacīt „krampis”, ar ko Benjamiņa kļuva par to, kas viņa bija?
Jā, glamūrs viņā bija liels. Viens aspekts ir Finka pareģojums, kas viņu vienmēr pavada. Otrs, manuprāt, ir tas, ka viņa no nekā ir kļuvusi bagāta un vēl viņa nemitīgi visā ir dalījusies ar pārējiem. Gan ar literatūru, gan modi, gan biznesu. Viņa ir ļoti neparasta personība.
Emīlija Benjamiņa ir aizsākusi tradīciju, kam mūsdienās ir milzīga nozīme, proti, žurnālistiku un masu mediju nozari. Viņa aizsāka presē rakstīt lekcijas par to, kādam jābūt modernam cilvēkam. Kā, jūsuprāt, ir mainījusies masu mediju loma modernā cilvēka veidošanā šodien?
Benjamiņa toreiz darīja to, ko mēs šodien slimīgi izjūtam masu medijos. Mūsdienās, ja gribiet uzzināt, kā būt laimīgam vai kurā gadā mirsiet, vai kas ir pareizais kaut kas, tad atliek ieiet google.com un jūs atradīsiet n-tos ieteikumus. Tā tendence, ko viņa jau juta 20-tajos, 30-tajos gados, mūsdienās ir daudzkārt samilzusi.
Vai, jūsuprāt, mūsdienu tendencēs mēģinot dzīvot moderni ir kas mainījies, salīdzinot ar to laiku centieniem?
Man šķiet, ka šajā laikā šis jautājums ir kļuvis ļoti aktuāls. Paldies Dievam, ka vismaz tagad, krīzes iespaidā mēs sākam just, ka varēja arī nebūt viss tā, kā bija. Un šajā apjukumā mēs beidzot uzdodam jautājumu, kas ir šis laiks, kur tas mūs ved.
Es skatos un priecājos par izrādes programmas vizuālajā materiālā redzamajām divām meitenēm, kas ļoti labi raksturo moderno cilvēku. Jo modernais cilvēks nav dabisks. Kā tās divas meitenes skatās viena uz otru un viena otrai vaicā, vai tā otra skatās uz mani? Tai pat laikā zinot, ka ir trešais – fotogrāfs, kas skatās uz viņām abām. Vai pat miljoni, kas fotogrāfijā uz viņām skatīsies. Un viņas grib būt skaistas. Meitenes ir nostājušās nedabīgā pozā, kaut arī perfektā kustībā. Bet, ja paskatās sīkāk, var redzēt, ka viņas ir cilvēki ar visu cilvēcisko. Šajā bildē, kas man ļoti patīk un kuru esmu pievienojusi izrādes ilustrācijai, ir tas, kā modernais cilvēks lokās un mēģina būt kaut kas.
Foto: Kristīne Šumska
