Nacionālajā teātrī top J.Jaunsudrabiņa „Aija”

„Aija” ir viens no populārākajiem mīlestības stāstiem latviešu literatūrā – nepārvaramas kaislības samezglojums starp Aiju, viņas vīru Jāni un kaimiņu Aizupju Juri ir gana neparasts latviešu mentalitātei, jo tā centrā ir liktenīgā sieviete, kuras vitalitāte un miesas krāšņums ir spēcīgāki par visiem tabu, kurus mūsu nācijai uzlikusi kā ziemeļnieku atturīgā daba, tā zemnieciskā izcelsme un kristīgā audzināšana. Ne velti šis stāsts ekranizēts pat divas reizes un pabijis arī uz teātra skatuves. „Aija” ir sens Mihaila Kublinska sapnis, un viņa prasme dziļi ietiekties cilvēka psiholoģijā liek gaidīt izrādi, kas uzrunās ar aktierdarbiem tuvplānā un liks domāt par katram tik pazīstamiem jautājumiem – kur beidzas pienākums un sākas grēks, kā nošķirtmīlestību no kaislības, kā vērts ir dotais vārds un vai var mainīt savu likteni...

Lai arī parasti visi „Aija” dramatizējumi tiek veidoti it kā no Aijas redzespunkta, Mihaila Kublinskim uzvedumā viss centrējas ap Jāni un „caur Jāni”. Par Jāni un viņa dzīves  sievietēm, par Jāni un viņa gribēšanu  dzīvot un nespēju izdzīvot.

„Aijas iecere man radās jau 2003. gadā. No Jaunsudrabiņa triloģijas izveidoju dramatizējumu, kurā aptvēru visas trīs romāna daļas. Tas notiek pirmoreiz, jo filmā un Oļģerta Krodera izrādē Liepājas teātrī izmantota tikai romāna trešā daļa. Es izsekoju Aijas un Jāņa un viņiem pietuvināto cilvēku likteņiem visa mūža garumā, sākot jau no padsmit gadu vecuma.

Es vēlos daļēji noņemt to asarainību un sentimentu, kas valda gandrīz visā latviešu klasiskajā literatūrā. Visi „Aijas” varoņi 14 romāna darbības gadu laikā ir pieraduši pie savas ikdienas dzīves. Pie tā, ka viņiem vakariņās nav, ko ēst, bet citreiz brokastīs jāēd iepriekšējo vakariņu pārpalikumus. Tā viņiem ir dzīves norma, citu dzīvi viņi nezina. Tāpēc, lai tiktu pāri šim „grauzējam”, kas viņos mīt, viņi dzen velnu. Viņi apgūst humora izjūtu. Es gribētu, lai būtu tā – jo tālāk iet „Aijas” notikumi un jo ciešāk samezglojas mezgli, jo lielāks ir traģifarss. Un finālā, kur Jānim vajadzētu raudāt, viņš smejas. Citas izejas viņam nav. Es negribu cilvēkus izlaist no zāles tumšus un depresīvus.

Es gribu aiziet prom no etnogrāfijas un pseidotautastērpiem. Bet man vajag noskaņu un sajūtu, ka daba sasaucas ar cilvēku likteņiem. Sajūtu, ka pasaule ir nonākusi tādā stadijā, ka nezinām, vai tai pietiks spēka griezties. Kādreiz Anglijā bija muzikāla izrāde „Apstādiniet pasauli! Es gribu nokāpt”. Mani intriģē šis nosaukums. Sevī šobrīd arī varu noķert līdzīgu sajūtu, ka gribētos uz mirkli iziet ārā no šādas dzīves,” stāsta režisors Mihails Kublinskis.

Latvijas Nacionālā teātra ģenerālsponsors ALFOR, oficiālā aviokompānija airBALTIC, oficiālais mobilo sakaru nodrošinātājs LATVIJAS MOBILAIS TELEFONS.