Pētera Taukuļa personālizstāde „Tūkstotis pašportretu”

Mākslas dzīvē P. Taukulis iekļāvies no 1980.gada, līdz tam pagūstot nomainīt daudzas, tostarp arī ar mākslu nesaistītas darbavietas, viņš bijis strādnieks Ventspils ostā un Liepājas Metalurgā, mežcirtējs, restaurators un brīvmākslinieks. Šobrīd viņš ir mākslas vēstures pasniedzējs Liepājas Mākslas vidusskolā.

Izstādes atklāšana novēlojas aptuveni par stundu, taču laika ir tieši tik, lai būtu iespēja aplūkot un iepazīties ar darbiem. Lielākoties tie tapuši no 1991. līdz šim gadam. Pirmkārt jau tie ir zīmējumi, galvenokārt uz A4 formāta lapām, izvietoti garās slejās gar četrām sienām, nedaudz atgādinot kādā mākslas skolā skatei izliktus darbus. Jāteic, darbu vienādais raibums, kas netīkami pārsteidza sākumā, tuvāk aplūkojot, atklājas kādā citā aspektā, proti, izmantoto materiālu, krāsu un, kas nav maznozīmīgi, arī papīra vai kāda cita materiāla izvēlē. Kļūst interesantāk atklājot, ka pašportreti tapuši ne vien uz balta vai krāsaina kartona, bet tiklab uz grāmatas lapas par natūrfilosofiju kā anonīmo alkoholiķu biedrības pasākuma programmas, uz veidlapas vai vēstules.

Izmantoto zīmēšanas rīku arsenāls arī neierobežots, sākot no tā, kas „pirmais pagadījies pie rokas”, iedomājamās un neiedomājamās kombinācijās teju viss iespējamais – zīmuļi, krītiņi, pasteļi, tuša, flomāsteri, ogle, guaša, akvareļi; veidoti gan zīmējumi, gan trafareti, nospiedumi, gan kolāžas, plēsumi, griezumi utt.

Krāsās sajaucas netīri brūnie, zaļie, pelēkie toņi, smagnējie un, šķietami, tipiski latviskie ar koši oranžu, zilu, sarkanu, dzeltenu, rozā, ar zeltu un sudrabu. Brīžam baudāmi, brīžam ne, katrā gadījumā, smalkas toņu pārejas tur meklēt velti, viena vienīga emociju ekspresija brīžam nopietnos, brīžam komiskos un groteski griezos sevis atspoguļojumos. Sašķelta personība veras pretī no saplēsta un kopā salikta portreta, interesantu koptēlu veido vienkāršs zīmējums un tam līdzās pievienota fotogrāfija ar jūras krastā smiltīs veidotu pašportretu.

Starp darbiem rodami nelieli citāti, mākslinieka atziņas par portretiem, par to, kas ir labs pašportrets un kāds veidojas cilvēka sejas/dvēseles atspulgs: „Katra mākslīgi radīta faktūra ir pašportrets” un „vienalga, ko mākslinieks glezno – ainavu, kluso dabu vai aktu, viņš glezno tikai savu pašportretu. Tāpēc viņš droši var izgriezt svarīgāko vietu jebkurā savā darbā un ielīmēt tur savu ģīmi.”

Ņemot vērā, ka mākslinieks rakstījis: „Uzmālēt pašportretu nozīmē pielikt mazu daļiņu sevis pasaulei”, var apgalvot, ka tā pieliktā daļiņa nav no mazajām – zīmējumu slejas veidotas apvienojot gada laikā tapušus darbus, aptuveni pa simts darbiem katrā.

Līdzās zīmējumiem atrodamas arī vairāk vai mazāk tradicionāli veidotas lielāka formāta eļļas gleznas, kolāžas. Nereti zināmā mērā vienveidīgos darbus, interesantākus padara izvēlētā forma un klāt pievienotie komentāri. „Desmit pašportreti aplī” – to veido šūnās, rombos, kvadrātos sadalīti laukumi, kuru pamattonis atkal tumšs – melns, brūns, bet pāri pārtriepts violets, rozā, dzeltens un līdzās pārdomas par maskām, kas ir „ķermeņa īstā seja”, bet „dvēseles seju mēģina atklāt pašportrets”, rodas jautājums vai pāri pārtrieptais košums maskē dvēseli vai gluži otrādi ir retie iekšējās pasaules uzplaiksnījumi.

Darbos retumis parādās arī citi tēli, ne vien autora seja. „Kolāža ar astoņiem pašportretiem”, kam pāri Tēvreize baltiem burtiem, koši sarkanas puķes un spilgti dzelteni krusti, vietām salīmētas tramvaja biļetes, vieglām līnijām ieskicēts sievietes tēls, un pāri visam augšā stilizēts eņģeļu koris.

Pēkšņs kontrasts ir pašportrets, kur daļēji pārklājas divas mazliet atšķirīgos leņķos un salīdzinoši negaidīti tīros toņos gleznotas sejas – viena ¾ pagriezienā un zaļganā toņu gammā, otra – profilā un sarkani rozā. Savdabību darbam piešķir tas, ka viss laukums sadalīts nelielās ģeometriskās figūrās un krāsa nemanāmi pāriet un pārklājas tāpat kā sejas. Uzmanību piesaista arī ar zeltu sašvīkāts tumšs portrets un divu audekla gabalu salikums (mazliet atšķirīga izmēra), kur vienā zīmuļa, ogles uzmetums un otrā gleznojums. „Pašportrets ar sāpošo zobu” – vīrietis ar apsaitētu žokli ļoti atgādina māksliniekam tuvo van Gogu, kura, tāpat kā Gogēna, pasaules uztvere un atveide māksliniekam pēc paša atzinuma tā tuvākā.

Netālu arī plats, biezs rāmis, kura dziļumos seja ar telpiski veidotām ieplestām acīm, nosaukums „Manas bailes” nepārsteidz, bet līdzās pievienotais komentārs – „Tas, uz ko es skatos, skatās uz mani. Kas tas ir?” liek atcerēties Nīcšes frāzi par bezdibeni, kurā ilgi lūkojoties sagaidām, ka vienubrīd tas sāk lūkoties uz mums. Ieraudzīt savu seju kā svešu, vai nav biedējoši?

Fonā TV ekrānā slīd zīmējumu un gleznu attēli un laiku pa laikam arī mākslinieka tuvplāni profilā. Jāatzīst, ārkārtīgi ērts žanrs – modelis allaž pa rokai, nekad nesūdzēsies, ka slikti uzzīmēts (ja vien nesāk tirdīt sirdsapziņa). Un kā izteicies arī autors, tad pašportretā iespējams pamanīt tādas iezīmes sevī, ko ikdienā varbūt neievērotu, bet zīmējumā un, vēl jo vairāk, salīdzinājumā ar cita perioda darbiem, tas parādās.

2007. gadu pārstāv instalācija – maska zelta krāsā, divpusēja, telpiska, ar smaidu vienā un nopietnu izteiksmi otrā pusē, kas asociējas ar divsejaino romiešu visa iesākuma un durvju dievu Jānu vai Jānusu (darbs novietots tieši pret ieeju) no zeltītās galvas aug uz zaļi krāsotām, ar skoču sastiprinātām drātīm, sasprausti ziedi – no plastmasas pudeļu pusītēm, kas strēmelēs iegrieztas „atplaukušas” uz visām pusēm. „Ziedi ir atmiņas par zaudēto paradīzi” vēsta uzraksts. Paradīze jau tomēr katram sava, es domāju. Sākoties atklāšanai, runas nav garas, jo izstādi visi vairāk vai mazāk paguvuši aplūkot, mākslinieks vēl pateicas sievai, pēc kuras iniciatīvas izstāde tapusi, dažas uzrunas saka radinieki, draugi. Arī krāsu spilgtums nekur nezūd un mākslinieks jau drīz stāv ar koši rozā hiacintēm rokās, bet šoreiz tas liekas tā saulaini un jauki, bez liekas ekspresijas.

Bet, kā rakstīts pie vienas no gleznām, – „Neuzticieties mākslas kritiķiem, jo viņiem ar mākslu ir intelektuālas attiecības! Māksliniekam ar mākslu ir intīmas attiecības.”