Agitas Dragūnas lugas lasījums

Atšķirībā no iepriekšējās reizes, klausītāju skaits ir dubultojies, krēsli izvietoti veidojot omulīgu pusloku ap autori, kā ierasts smaržo kafija un apkārt no rokas rokā ceļo kastīte ar cepumiem. Kamēr pa atvērto logu ieplūst pilsētas trokšņi, klausītāji tiek pārcelti 16.gadsimtā.

Mazliet samulsina lugas nosaukums „Pasargātie”, kas atšķiras no tā, kuru esmu nākusi klausīties („Veļu vārti”), taču jāpieņem, ka literārs darbs, līdzīgi kā dzīvs organisms, ir nemitīgā mainībā un augšanas, pārmainīšanās procesā, liekas arī, ka lugas pamatidejai un noskaņai jaunais nosaukums tiešām ir tuvāks.

Luga rakstīta skatuves variantam, respektīvi, uzburot ainu ar skatuves kārbu un iespējamo scenogrāfiju. Kaut remarku lugā pavisam maz, tajā ir diezgan noteikta autores ideja, kas gan pieļauj režisora un scenogrāfa interpretācijas, taču dod zināmu pamatu, atšķirībā no citām lugām, kuru autori nereti nerēķinās ar skatuviska uzveduma iespēju un varoņi neierobežoti pārvietojas no telpas telpā un laikā, kur vizuālajai ainas uzbūvei ir tikai pakārtota nozīme. Šeit svarīga izspēle, spēle.

Ievadā minēts, ka iesākumā aktieri uznāk uz skatuves ikdienas apģērbā un tikai pēc mirkļa, nometot mēteļus, pārtop izrādes tēlos. Tas rada asociācijas ar savulaik Gaļinas Poliščukas iestudētajiem „Pūt, vējiņi!”, kur arī luga tika iedzīvināta šķietami muzejiskā vidē, aktieriem apvelkot senatnīgos apģērbus sākumā un atgriežoties pie ikdienišķajiem izrādes beigās. Vai tas nozīmē, ka folkloru varam uztvert tikai pastarpināti, attālināti kā spēles, rituāla daļu, kam nepieciešama pārģērbšanās, pāriešana citā tēlā, kas vēlāk tiek nomainīts pret ikdienu? Šīs lugas nobeigums gan liek domāt ko citu.

Kā sākumā komentē autore, tad luga ir par 16. gs. jau kā senlatviešu ticības agonijas laiku, kad apmaldās ceļa meklējumos ne vien tie, kam ticību nes, bet arī nesēji paši. Atturoties no vēsturiskiem faktiem un personāžiem, izmatoti vien folkloras materiāli un ritmizēta valoda.

Īsumā fabula šāda. Meža vidū dzīvo nedaudzi latvieši, kuri vēl sargā senču ticību, kaut apjauš, ka pret vācu pārspēku vairs noturēties nespēj. Kādā ģimenē piedzist meitene, kurai tēvs, atbilstoši tradīcijai, saullēktā vēlas dot vārdu, taču to nepaspēj, jo uzbrucēji viņu nogalina, izrunājis neskaidras zilbes za, zu, ze viņš mirst, savukārt māte tiek aizvesta un meiteni uzaudzina krīvs. Tālākajā tekstā meitene tiek saukta gan par Zani, Zintu, Suzannu un Žannu, katru no vārdiem dod kāds dzīvē nozīmīgs cilvēks. Pirmais no tiem ir audžumātes brālis Nadravs, kuram jākļūst par nākamo krīvu, taču visas zintis viņš vēl nav apguvis. Vecais krīvs mirst tā arī nepaguvis nodot pēdējo vārdu. Zanes gaišredzīgās spējas noteikt Nardava tālāko ceļu tiek apšaubītas, viņas austā josta, kur parādīts ceļš tiek atdota raganām un saplēsta.

Tālākā lugas darbība dažādi apspēlē šīs pēdējās zināts iegūšanu, jaunais krīvs novēršas no senču ticības un pārejot pie maģijas un okultisma, senā ticība zaudē pamatu, starp viņu un Zani uzplaukusī mīlestība arī tiek ziedota, jo aizņemts tālākā ceļa meklējumos Nadravs ne spēj, ne vēlas meiteni pasargāt no iebrucēju pazemojumiem. Fiziski un morāli izvarota, nespējot vairs saskatīt tālāko ceļu Zane meklē aptvērumu pie kāda kristītā latvieša Frīdriha, kas to arī uzņemas, viņa kļūst par Žannu, izveidojas ģimene, piedzimst dēls Aleksandrs, kaut arī nav skaidrs vai Frīdrihs ir viņa tēvs. Kad dēls jau ir paaudzies, sētā ieklīst kāds bijušais kareivis, atstāstot Aleksandram mātes pagātni un to, ka arī viņš varētu būt iespējamais tēvs. Bērnu viņš visbeidzot nogalina, šajā laikā arī Nadravs tiek tiesāts un sadedzināts uz sārta kā burvis un Zane, saskatot tajā arī savu vienīgo iespējamo ceļu, ielec ugunī, lugas nobeigums pārtop sirreālā veļu gājienā. Jāatzīmē, ka veļi, tāpat kā latviešu mitoloģiskajos priekšstatos, ir uz skatuves pastāvīgi klātesoši. Diskusijas laikā pēc lasījuma parādās interesanta versija par veļu destruktīvo dabu – tie priecājas par jaunajiem klāt pienācējiem un ar to skaidrojams optimisms latviešu bēru dziesmās.

Lugas noslēgumā visi apsedzas ar veļu paladziņiem – daļa galveno varoņu ieiet mūžīgajā ugunī, citi (vācieši/vajātāji) paņem veļu nomestos pelēkos plīvurus un pārtop akmeņos (tā sakot, tā saule visiem kopīga un zem tiem pašiem akmeņiem/zemes guļama, neskatoties uz ticību). Noslēgumā aktieri atgriežas no „uguns” jau atkal mūsdienīgi ģērbušies un ieplūst skatītāju zālē. Secinājumi diezgan skumji, ne vairāk par soli, ne vairāk par staru, īsti ceļu nezin neviens. Arī skatītāji tādi pat vien meklētāji starp ticībām un identitāti, ģimeni un misijas apziņu.

Izteiktus kontrastus veido teksts un starpspēles, kas ir pēc katras ainas (kāda dziesma vai deja) – teksta smagums un folkloras pozitīvisms – ne kara, ne bēru dziesmām nav žēlabainās noskaņas, bet piemīt ritms, kustīgums, to melodijas nereti ir pat ļoti optimistiskas. Vēlāk sarunā, autore kā tik pat kontrastējošas min arī P.Šmita apkopotās pasakas, kur arī pretēji žanram, pozitīvisma savukārt nav.

Luga rakstīta ar ieceri, ka tiks inscenēta, kaut daļa klātesošo atzīst, ka tā drīzāk pieskaitāma „klausāmajām” lugām, arī es pievienojos šim viedoklim, jo būtu pārāk viegli izveidot no tās tikai tautiska rakstura sēru gabalu ar padancāšanu starp ainām. Arī A. Dragūna atzīstas, ka šāda iestudējuma iespēja viņu biedē visvairāk, tādēļ viņa vēlētos to redzēt ne aktieru, bet drīzāk folkloristu priekšnesumā, lai būtu spēles moments, bet nepārvēršot to komercijā un teatrālismā.

Kā A. Dragūna bilst, šajā darbā būtiska ir sargāšanas ideja, taču lugā nosargāt neizdodas nevienam – ne dzimteni, ne ģimeni un godu, ne bērnu. Un tajā pat laikā, sīkstā turēšanās kā vienam zariņam no vesela koka – pasaules, dzīvības koks – arī viens no tēliem, ap kuru risinās darbība. Autore teic, ka viena no domām bijusi, uzsvērt, ka svarīgi sākt ar mazāko, ar tuvākajiem cilvēkiem, pasargāt viņus, neķerties uzreiz globāli pie pasaules glābšanas un labošanas, ja nav sava pamata, bet izveidot savu pirmo ceļu un tad sazarot, vērst plašāku.

Autore stāsta, ka rakstot domājusi par laiku, kad pati 17 gadu vecumā tikko iesaistījusies folkloras kustībā un sākotnēji pieņēmusi visu tur notiekošo kā absolūtu, taču vēlāk redzējusi, kā daži dalībnieki arvien vairāk attālinājušies no folkloras, sapludinot to ar maģiju, misticismu, iesaistoties pseido folkloristiskos rituālos. Viņa piebilst arī, ka viena no būtiskākajām likusies problēma par neiedoto vārdu – cilvēka nespēja sevi identificēt ar kaut ko, kas daudzkārt parādās frāzē – „sauc kā gribi”, tātad atsaukšanās visam, bez izvēles spējas, brīvības vai prasmes izvēlēties.