Kārļa Vērdiņa kolēģis dzejnieks Māris Salējs, raksturojot dzejoļu krājumu „Ledlauži”, uzsver dabisku dzejas melodiskumu, valodas plastiku un prasmi izmantot klasiskās versifikācijas formas, kas šolaiku jaunajai dzejai esot visai reta parādība. Tam pamatā ir rūpīga attieksme pret vārdu, pret visu niansēto nozīmju loku, ar kuru tā vai cita frāze vēstures gaitā ir apaugusi. Iespējams, šo meistarību veicinājusi arī Kārļa Vērdiņa atdzejotāja prakse, pārceļot latviešu mēlē angļu un amerikāņu modernisma klasiķus: T.S. Eliotu, H. Dūlitlu u.c. Vēl viena būtiska iezīme – uzpērkošs mīļums un slīpēts artistiskums, kas savā ziņā Kārli Vērdiņu ļauj pieskaitīt tādiem lieliskiem stila meistariem latviešu dzejā kā E. Ādamsons, V. Grēviņš, J. Rokpelnis, M. Melgalvs u.c.
Savukārt dzejniece Inese Zandere par šo krājumu raksta: „Dzejoļu precizitāte, ietilpība un temperaments Vērdiņu uzreiz uzmet latviešu dzejas viļņa virsotnē, turklāt nevis kā talantīgu vai šokējošu jaunu cilvēku, bet tieši kā dzejnieku.”
