Vai režisora Dž. Dž. Džilindžera veidotās izrādes, Jūsuprāt, ir aktuālas un atspoguļo sabiedrībā notiekošo?
Džilindžers ir izlasījis ārkārtīgi daudz grāmatu, tāpēc viņš var atrast materiālu un tēmas, kas iepriekš vēl nav bijušas uz skatuves, ko neviens nav iedrošinājies cilāt. Viņš atrod materiālus, kas ir nekustināti, pretēji vairumam režisoru, kas nemitīgi atkārto un pārcilā vienas un tās pašas tēmas. Pie tam viņam ir lieliskas spējas atlasīt mūziku.
Vai tas ir aktuāli? Es domāju, ka jā! Jebkura lieta liek cilvēkam par kaut ko domāt un uzrunā. Ja mums pašlaik ir krīze ekonomikā, tādēļ nav obligāti jāiestudē visas izrādes tikai par krīzi. Materiāls, ko izvēlas režisors, ir vairāk balstīts uz savstarpējām cilvēku attiecībām, cilvēku pētniecību, jūtu pasauli. Tieši šīs lietas ir aktuālas vienmēr.
Teātrī strādājat jau vairāk kā desmit gadus, vai esat ievērojusi, kā teātris gadu gaitā mainās?
Tas ir ļoti atkarīgs no režisoriem, kas tiek pieaicināti, jo katram ir savs stils. Ja Nacionālajā teātrī lugas iestudētu tikai tie režisori, kas šeit strādā jau gadu gadiem, tad teātris būtu savādāks. Tas, ka tiek pieaicināti jaunie režisori un režisori no malas, tas noteikti attīsta repertuāru.
Vai Dž. Dž. Džilindžers ļauj aktieriem improvizēt uz skatuves?
Man ļoti patīk, ja režisors prot izprovocēt tādu gaisotni mēģinājuma laikā, lai no aktiera paša rastos spontānas, neprognozējams lietas, lai viņš būtu pilnībā atbrīvots un spētu radīt ko tādu, ko ar prātu, lasot lugas tekstu nevarētu, izdomāt.
Džilindžers prasa, lai aktieris nestrādātu tikai ar prātu, bet atmodinātu un savā lomā izliktu arī kādu zemapziņā paslēptu spēku. Ja šo pamatu tu saproti un iemācies izveidot, tad arī rodas sīkumi.
Mums ļoti daudz kas pie Džilindžera ir radies improvizācijas ceļā. Sākumā viņš aktieriem atļauj darīt vienalga ko. Viņš sēž malā, noskatās, kas ir sanācis un tad nāk ar savu lielo „būs tā!”. Pēc tam izveido struktūru, saliek to visu rāmjos, un tālākais mums jāapaudzē.
Kā pati vērtējat savu lomu izrādē „Smiekli tumsā”?
Man šķiet, ka šoreiz esmu paveikusi lielu darbu. Sajūta ir tāda, ka ir daudz strādāts! Ir bijuši posmi, kad strādāt bija viegli, bet ir bijuši arī posmi, kad mums ar aktieri Ivaru Pugu likās: „Ārprāts, jābrauc uz Īriju zemenes lasīt. Vairāk nevaram!”. Tomēr ir labi, ka ir tādi brīži, jo tas nozīmē, ka tu esi kaut kam sevī pārkāpis pāri un izaudzis. Es nevaru apgalvot, ka izrādē viss ir perfekti un gludi, bet tas, ko esmu varējusi izdarīt, to arī ar pilnu atdevi godīgi esmu paveikusi.
Kā Jūs, sieviete ar noteiktu stabilitāti dzīvē, vērtējat Magdu – meiteni, ko tēlojat izrādē „Smiekli tumsā”, kas ir mazgadīga, precēta vīrieša ļaunprātīga izmantotāja?
Lasot sākumā šo lugu, man šķita, ka tā pilnīgi un galīgi ir mana loma! Es viņu izjutu un jau zināju, kā jādara un jāspēlē. Ja ir šāda sajūta, tad arī spēlēt sanāk brīvi. No otras puses skatoties, viņa man ir absolūti pretējs tēls. Es nebūt neesmu cilvēku izmantotāja, krāpniece, mele. Plus arī tas, ka viņa ir krietni jaunāka par mani. Man ir jāiejūtas absolūtas pusaudzes, nenobrieduša cilvēka lomā. Kaut arī viņai ir liela dzīves pieredze. Viņa būtībā ir sieviete – maita. Tēls it kā pēc būtības ir negatīvs, bet visai viņas rīcībai var atrast izskaidrojumu. Es to meiteni pilnībā saprotu!
Kādas lomas Jums patīk vislabāk spēlēt un kādās vislabāk iejūtaties?
Esmu nospēlējusi ļoti, ļoti daudz lomu. Katru reizi, kad nāk kāda jauna izrāde, liekas, ka šī ir tā mīļākā. Tā arī pašlaik man ļoti patīk spēlēt tieši šo lomu. Šķiet, ka tā ir arī mana lielākā loma uz lielās skatuves, mans nozīmīgākais darbs. Man ļoti patīk Ketrinas loma izrādē „Skats no tilta”, ko pašlaik spēlējam mazajā zālē, tur tēloju 17 gadus jaunu meiteni. Vēl man mīļa loma bija Viestura Kairiša izrādē „Tumšie brieži”, kurā biju Ria. Tāpat Klēras loma izrādē „Rietumu krastmala” pie Mihaila Gruzdova.
Jau minējāt, ka vairākās no lugām tēlojat jaunu meiteni. Kāda, Jūsuprāt ir nozīme skaistuma un jaunības kultam mūsdienās? Izrādē „Smiekli tumsā” šis temats tiek skarts, bet vai, Jūsuprāt, ir labi visu mūžu būt jaunam uz skaistam?
Jā, esmu ievērojusi, ka pašlaik sabiedrībā ir ļoti aktuāla jaunu meiteņu dievināšana.
Luga „Camera obscura”, uz kuras pamata tapusi izrāde „Smiekli tumsā”, tika sarakstīta 1932. gadā, kas liecina, ka šis temats bija aktuāls jau tajā laikā.
Jā, Nabukovam šī tēma parādījusies gan darbā „Lolita”, gan „Camera Obscura”, arī par to rakstījis Dostojevskis darbā „Noziegums un sods”. Viņi raksta par to, cik skaista ir jauna meitenīte un kā viņu dēļ vecāki vīrieši jūk prātā. Literatūrā ļoti daudzi rakstnieki ir rakstījuši par tēmu, kas notiek, ja vecāks vīrietis iemīl jaunāku meiteni, tomēr tie ir atsevišķi gadījumi.
Es domāju, ka mūsdienās ir vērojama cita tendence.
Mūsdienās jaunība kā tāda tiek uztverta kā milzu vērtība. Visas sievietes gados cenšas izskatīties aizvien jaunākas. Ja tu esi jauns, tev paveras plašākas iespējas un tevi vairāk novērtē. Tomēr es zinu arī vīriešus, kam patīk sievietes gados, jau pāri piecdesmit. Patīk, ja ir skaistas krunciņas un savos gados neko nemēģina pārvērst. Ir cilvēki, kas to novērtē vairāk kā jaunu meiteni, kas neko nesaprot un kurai galvā ir vējš.
Kā Jums pašai šķiet, vai ir vajadzīgs mēģināt saglabāt jaunību pēc iespējas ilgāk?
Man šķiet, ka katram jādara, kā pašam patīk. Ja es nevaru sadzīvot ar savu vecumu un man ir iespēja justies jaunam, un ja tas nepaliek par apsēstību, tad kāpēc nē?
Runājot par teātri – vai šajās dienās, kad ir saspringta situācija ekonomikā, ir jūtams, ka cilvēki apmeklē teātri vairāk?
Teātris būs tā vieta, kas krīzes apstākļos cietīs vismazāk. Varētu būt jautājums par valsts piešķirtajām dotācijām, bet skatītāji nāk un zāles ir pilnas. Drīz būs izrādes „Sapnis par Brodveju” pirmizrāde un jau tagad visas izrādes ir izpārdotas. Tas ir rādītājs tam, ka cilvēki grib izklaidēties un rast atpūtu no ikdienas. Nevaru spriest, vai izrādes, ko skatītāji vēlēsies redzēt turpmāk, būs dziļi nopietnas. Galvenais, lai izrādes būtu kvalitatīvas. Jo, ja cilvēki vēlēsies par kaut ko maksāt, tad tā būs kvalitāte.
Foto: Anrijs Požarskis
