Bērnībā redzētās depresīvu autoru it kā bērniem veidotās multiplikācijas filmas atceros ar šausmām, jo tās bija tik nopietnas un pamācošas. Piemēram, nerotaļājaties ar uguni vai elektrības transformatora būdas tuvumā, tad gadīsies tā, kā gadījās divām riebīgām kosmosa klimpām no multenes Fantadroms. Šādi nelāgie likteņi un pamācošais, brīdinošais tonis sastopams vēl ļoti daudzās latviešu bērniem domātās grāmatiņās un multiplikācijas filmās.
Nav brīnums, ka Garlībs Merķelis (1769 – 1850) darbā Latvieši ir atstājis piezīmes par latviešu bērniem, minot faktu, ka zemnieku sētās tie neskraida riņķī un nespēlējas kā tas ir novērojams citur pasaulē. To visu pieminu tāpēc, jo pieļauju, ka jābūt zināmā veidā „sagatavotam”, lai skatītos lielāko daļu latviešu filmu. Jābūt daļai no šīs cietēju kultūras.
Ja Milana Kunderas viens no romāniem saucas Nepanesamais esības vieglums, tad filmas Vogelfrei noskaņu, manuprāt, labi raksturotu nosaukums Nepanesamais esības smagums jeb Teodora dzīves traģēdija četros cēlienos.
Filmas galvenais varonis Teodors skatītāju acu priekšā stājas kā bērns, kurš rotaļājoties dabū pa galvu ar akmeni, pēc tam kā sportisks pusaudzis, kuram ir komunikācijas problēmas ar vienaudžiem. Tālāk Teodors ir jau kļuvis par neveiksmīgu PR darboni, kurš tāpat kā pusaudžu gados nespēj atrast ne draugus, ne mīlestību. Beidzas viss ar vecumdienām, kad pēkšņi galvenais varonis kaut kā ir pamanījies novecot, spēlē ērģeles luterāņu baznīcā, valkā vilnas zeķes, vada divriteni un mugursomā viņam atrodas segās ietīts putns (ūpis?). Katru dzīves periodu pa savam interpretējis cits režisors.
Latviešu kino, it sevišķi pēdējā laika, mani atbaida ne tikai dēļ jau paredzamās depresīvās auras vai humora trūkuma dēļ. Vēl šausmīgāki ir jauno aktieru, kuri nereti nemaz nav aktieri, bet tāpat piedalās filmās, absolūti nedabiskie, samocītie dialogi, tēlojums. Pat fona čalas, piemēram, bērnu futbola spēle vai tīņu sarunas ir ļoti nepārliecinošas un stilizētas. Tas, ka filma ir izkastrēta no jebkāda prieka un dominē nelaimīgo likteņdzirnu tēma, ir pats par sevi saprotams.
Ja sižets ir diezgan, manuprāt, pavājš, tad nevar nepriecāties par skaistajiem vizuālajiem skatiem un arī skaņu efekti brīžiem ir tā neko. Bet kopumā jāsecina, ka ir iznācis vēl viens vietējais kino priekš vietējiem ar vietējiem zīmogiem un lokālo specifiku. Nav tas briesmīgākais, ko vietējie kino darboņi paveikuši pēdējā laikā, bet arī no sajūsmas īsti spiegt negribas.
Lomās: Igors Suhoverhovs, Kārlis Spravņiks, Ints Teterovskis, Liubomiras Lauciavicius
Režisori: Jānis Kalējs, Gatis Šmits, Jānis Putniņš, Anna Viduleja
