Katrs notikums nes sev līdzi gan pozitīvo, gan negatīvo. Krīzes jeb dižķibeles dēļ nu visiem ir mazāk naudas. Toties – vairāk brīva laika. To var izmantot dažādi – arī, spēlējot amatierteātrī.
Pirms pusotra gada Ķekavā tika nodibināta amatierteātra studija, kurai vēlāk deva nosaukumu “Jaunais Miltu teātris”. Tajā jaunās režisores, Kultūras koledžas studentes Līgas Miltas vadībā sāka darboties trīspadsmit cilvēki. Jau pēc pusgada uz Ķekavas kultūras nama skatuves vērās priekškars pirmajai izrādei – Ronalda Brieža viencēliena “Lielās paslēpes” iestudējumam. Gan skatītāji, gan pats autors šo debiju novērtēja pozitīvi. Tas režisorei un studijas dalībniekiem bija liels stimuls turpināt apgūt aktiermeistarības un skatuves kustības pamatus. Un drīz vien tapa nākamās izrādes – Ingmara Bergmana “Rudens sonāte”, Līgas Miltas kursa darbs, kā arī Dzintara Brieža lugas ”Svētais karš” iestudējums. Aktierus drīz vien sāka aicināt iesaistīties arī dažādos pasākumos Ķekavā, tādējādi tapa īpaši priekšnesumi – tā, piemēram, parodija par cirka trupas uzstāšanos, kas ķekavniekiem rādīta gan Jāņu ielīgošanā, gan jaunā veikalu galerijas “Liiba” atklāšanā un kas vienmēr sagādā sevišķu prieku vismazākajiem skatītājiem. Aprīlī “Jaunais Miltu teātris” piedalījās arī savā pirmajā amatierteātru festivālā Carnikavā.
Un nu – atkal jauna izrāde. Žana Anuija lugas “Antigone” iestudējums, Līgas Miltas diplomdarbs, Kultūras koledžu absolvējot. Lūk, ko par šo darbu saka režisore Līga Milta: “Lugā „Antigone” ietvertā tēma, šķiet mūžīgi aktuāla – cilvēcība stājas pretī normām, sistēmai. Vai indivīds šodien ir vērtība un kas notiek ar indivīdu, kad tas nespēj pieņemt pastāvošās normas? Un pretī tam – vara, soģis. Kam pakļauts pats sodītājs, vai viņam ir izvēles iespējas? Vai vispār var nošķirt labo un slikto? Kas tad īsti ir cilvēces izaugsmes pamatā – indivīda brīvība, izvēle, atbildība un nostāja vai tomēr sabiedrības vīzija par taisnīgāku līdzāspastāvēšanu? Vai sabiedrības izvirzītajās normās, kas bieži, iespējams, šķiet gaužām necilvēcīgas, nezūd indivīda brīvība, un, no otras puses, vai bez šīm normām neiestātos pilnīga cilvēces degradācija? Šie retoriskie jautājumi ir mūžīgi, taču dzīves straujajā ritmā cilvēks no tiem attālinās.
Bet kāds ir šodienas cilvēks? Iestudējot lugu „Antigone”, nonācām pie skaudra secinājuma: par laimi, vai gluži otrādi – par nožēlu, cauri gadu tūkstošiem cilvēks joprojām ir tas pats – nomainījusies vide, apstākļi, iekārta, bet cilvēka daba joprojām saglabājusi savu raksturu. Lai skatītājam būtu iespēja spilgtāk apjaust šo patiesību, tērpu māksliniece Estere Pumpura speciāli izrādei darinājusi skatuves kostīmus - stilizētus sengrieķu tērpus.
Kā devīze izskan Anuija atziņa: „Pastāvi par to, kam tu tici, pat tad, ja paliec viens.” Anuija galvenais varonis ir nepiekāpīgs ideālists, kas atsakās no kompromisiem ar pagrimušo pasauli – tādējādi arī no dzīves. Rezultātā seko nāve vai patvērums ilūzijās.”