Izstādē eksponēto plakātu tematiskā un hronoloģiskā amplitūda būs plaša, tomēr centrālajā starmešu gaismā mākslinieks izvirza šodienas aktuālo sabiedrības norišu interpretējumu.
Mākslinieks Juris Dimiters savu radošo darbību 20. gs. 70. gados uzsāka kā savdabīgs gleznotājs un scenogrāfs, tomēr par viņa galveno un spožāko daiļrades jomu jāuzskata plakāts. Jura Dimitera mākslas pasaulē, gleznās un plakātos nav vietas nejaušībai. Reālistiska noteiktība, kas, starp citu, ir arī viens no scenogrāfiskās izteiksmības nosacījumiem, viņa plakātos pārliecinoši sakausēta kopā ar vēsu intelektu, daudzslāņainām metaforām un ironiju. Varbūt šo īpašību dēļ 20. gs. 80. gados ikviens mākslinieka plakāts – padomju birokrāta tēls ar apdauzīta ķieģeļa ģīmi, sociālistiskās plānveida ekonomikas govs ar zāģveida diagrammas muguru, gaiļa dialogs ar cirvi, gulbja kakls, kas pārtop desas luņķī – uzreiz par ievērojamu sabiedrisku notikumu un šodien tiem pamatoti ir piešķirts Latvijas plakāta mākslas klasikas statuss.
Neatkarīgās Latvijas apstākļos plakāta māksla piedzīvojusi lielas radikālas izmaiņas, lielā mērā pakļaujoties Rietumu masu komerciālās kultūras diktātam un kapitālistiskā tirgus skarbajām prasībām. Taču mākslinieks Juris Dimiters ir viens no retajiem vecākās paaudzes māksliniekiem, kas pilnīgi privāti, bez jebkādiem pasūtījumiem, joprojām ļoti aktīvi strādā plakāta jomā, turpinot radīt sociāli atmaskojošu un dzēlīgu plakātu sērijas par “mazo, vienkāršo cilvēku” jaunajos “labklājības” apstākļos, ironizējot par daudzo politisko partiju savstarpējo cīņu par varu un ietekmi sabiedrībā, kā arī nebaidoties paust savu skeptiķa viedokli par Latvijas dalību un tās lietderību Eiropas Savienībā.
Ja iepriekš plakātos būtiski bija formālie izteiksmes līdzekļi, tad jaunākajos plakātos dominē saturs, autoram dodot priekšroku atmaskojoša fakta metaforiskam vai pat dokumentālam griezumam. Tradicionālās ar roku gleznotās tehnikas vietā tagad daudz biežāk tiek izmantotas arī datorapstrādes un vizuālās informācijas apstrādes montāžas iespējas. Tomēr arī jaunākajos plakātos mākslinieks palicis uzticīgs augstiem radošiem principiem, vairoties no demagoģiskām deklarācijām un konjunktūras prasībām.
