Filmas pamatā ir emocionāli sāpīgs stāsts par bērniem, kam pēc skolas beigšanas un pilngadības sasniegšanas jāpārceļas uz pieaugušo aprūpes iestādēm, kurās pārsvarā dzīvo pensijas vecuma cilvēki – viņu sapņiem un nākotnes iecerēm, kuras, iespējams sagraus pārcelšanās uz jaunajām „mājām”.
„Mūžīgo bērnu” sižets atspoguļo sociāli sāpīgu, bet aktuālu tematu – bērnu nams ir bāreņu mājas līdz pilngadības sasniegšanai, tur aizrit visa viņu ikdiena, tur ir viņu skola un draugi, „Ezerkrasti” ir viņu ģimene, ārpus tā viņiem nav nekā. Pametot „Ezerkrastus”, viņiem principā no jauna jāsāk sava dzīve: no jauna jāsāk kontaktēties ar cilvēkiem, jāmācās ar viņiem runāt un jāmācās atkal uzticēties. Cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem tas var būt ilgstošs process.
Filma nebūs vienkāršs informatīvs materiāls par garīgi atpalikušiem bērniem, uzsver filmas autori. Tie nebūs arī centieni iežēlināt vai likt šausmināties. Tas būs kino darbs, kas atainos realitāti un rosinās sabiedrību uz pārdomām.
Rīgas Kinostudijas valdes priekšsēdētājs Vents Horsts uzsver: „Manuprāt, Latvijas kino ir pārlieku maz laikmetīgi un sociāli nozīmīgu darbu, kas ne tikai būtu mākslinieciski iespaidīgi, bet rosinātu skatītājus domāt, vērtēt un pievērst uzmanību apkārtējai realitātei. Šķiet, ka „Mūžīgie bērni” tomēr varētu ienest jaunas vēsmas dokumentālajā kino – aktuāla problēma, spraigas savstarpējās attiecības, nesamākslota, tīra, bet reizē skarba realitāte. Tas viss šajā filmā solās būt. Un, ja šīs ikdienišķās patiesības atklāšana palīdzēs ko mainīt jauniešu sociālās aprūpes sistēmā, – tas ir augstākais, uz ko dokumentālās filmas autori var cerēt.”
Filmas „Mūžīgie bērni” režisors, operators un scenārists Renārs Vimba jau 2006. gadā uzņēmis īsfilmu par „Ezerkrastu” bērniem ar nosaukumu „Man patīk kas rītā būs”. Ieguldītais darbs un uzkrātais materiāls ir ideāla bāze un arhīvs pilnmetrāžas dokumentālajai filmai, pie šīs tēmas atgriežoties pēc pāris gadiem, kad bērni sasnieguši pilngadību, turklāt tieši šogad „Ezerkrasti” tiks reorganizēti. Bērnu nams, kas atrodas skaistā vietā Juglas ezera krastā, līdz šim bijis bērnu kopīgās mājas un viņu vienīgā ģimene, taču nu viņiem tas būs jāatstāj.
Filmas „Mūžīgie bērni” galvenie varoņi ir „Ezerkrastu” audzēkņi Saša, Valērijs, Marina, Jānis, Sandra, Anna, Raimonds, Karīna un Taņa – viņi visi šogad pabeidz skolu un būs spiesti atstāt savas ilggadējās mājas. Filmas sižetisko līniju veido vairākas daļas: dzīve „Ezerkrastos” pirms diviem gadiem, kad varoņiem bija 16 gadi, dzīve bērnu namā pašlaik uz gaidāmā reorganizācijas fona un vienlaikus – viņu pilngadības sliekšņa, bērnu pārcelšanās uz pieaugušo aprūpes centriem un dzīve nu jau jaunajās mājvietās. Filmu caurauž varoņu ikdienas dzīves norises un savstarpējās attiecības, īpaši pievēršoties draudzībai, mīlestībai, kas izveidojusies vairāku jauniešu starpā, viņu sapņiem par nākotni un realitātei „tur ārā”, pilngadības sasniegšanai un skarbajai pieaugušo pasaulei.
Filmas „Mūžīgie bērni” producente un scenāriste Ināra Kolmane saka: „Latvijas sabiedrībai šāda filma ir nepieciešama. Pašreizējā situācijā daudzi žēlojas, ka ir grūti. Bet ir jāsaprot, ka citiem ir vēl grūtāk un ka tie „citi” ar visu savu sirdi un dvēseli grib iekļauties šajā sabiedrībā, par kuru mēs, pārējie tikai žēlojamies. Un patiesībā cilvēciskās attiecības starp šiem „citādajiem” bērniem bieži vien ir daudz normālākas nekā starp mums, „normālajiem” cilvēkiem.”
Aktīva filmas uzņemšana sākās maija vidū, un tā norisināsies visu vasaru gan „Ezerkrastos”, gan ārpus tiem, kad skolu beigušie bāreņi dosies uz pansionātiem. Viens no filmas varoņiem – Saša, kurš aizraujas ar fotografēšanu un filmēšanu – projekta ietvaros saņēmis video kameru no Sony Baltic, lai turpinātu nodarboties ar savu hobiju un, iespējams, tomēr īstenot kādu no saviem sapņiem.
„Mūžīgie bērni” ir filmas veidotāju pašu iniciatīva, un sāpīgākais jautājums ir tieši finansējums. Pašlaik filmas tapšana balstās galvenokārt uz filmu studijas „Deviņi” altruistisku darbu, Rīgas Kinostudijas atbalstu, nodrošinot filmēšanai nepieciešamos tehniskos resursus, un „Velku biedrības” atbalstu. Neliels atbalsts saņemts no kāda Vācijas fonda.
Filmas veidotāji gan cerējuši uz valsts atbalstu; diemžēl Nacionālais kino centrs noraidīja lūgumu finansējuma piešķiršanai. Līdzīgi filmu projekti par bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem īstenoti arī citās Eiropas valstīs, piemēram, Lielbritānijā un Norvēģijā – jāteic gan, ka tur šāda veida projektus atbalsta valsts.
Ja izdosies piesaistīt nepieciešamo finansējumu, pirmizrāde plānota jau pēc gada. Pēc pirmizrādes filmas veidotāji iecerējuši piedalīties dokumentālo filmu festivālos (jāpiebilst, ka R.Vimbas pirmā īsfilma par „Ezerkrastu” bērniem jau guvusi atzinību vairākos starptautiskos festivālos), filma būs skatāma kinoteātros, televīzijā, ar to iecerēts apceļot arī visu Latviju.