Ekspozīcijā ietvertas aptuveni divdesmit melnbaltas fotogrāfijas, kas tapušas galvenokārt 1970. – 1980. gados un šobrīd ir fotogrāfa ģimenes īpašums. Izvēlētie darbi ierindojami starp autora sniegumu raksturojošākajiem paraugiem. Fotografējot savas dzimtas mājas Cēsu rajonā, autors panācis poētisku, romantizētu Latvijas ainavas tēlojumu, kurā iezīmēta cilvēka vieta dabā. Daudzus gadu desmitus Imants Puriņš fotografējis arī zirgus. Viņa izjustais, daudzveidīgais skatījums uz dzīvnieku, kurš tiek asociēts gan ar strauju iedabu un savvaļu, gan sirsnīgu pieķeršanos un uzticību cilvēkam, ietverts arī izstādes darbos.
Imants Puriņš dzimis 1930. gadā tēva dzimtas mājās „Puriņi” Veselavas pagastā Cēsu rajonā. Sācis fotografēt 1947. gadā. No 1964. gada bijis fotokluba „Rīga” biedrs, 1975. gadā kļuvis par kluba valdes priekšsēdētāju, vadītāja pienākumus veicot līdz 2007. gadam. 1988. gadā saņēmis Starptautiskās fotomākslas federācijas piešķirto titulu AFIAP (Starptautiskās Fotomākslas federācijas mākslinieks). Profesionālā darbība ir cieši saistīta ar latviešu zirgaudzēšanas nozari. Viņa uzņemtās zirgu fotogrāfijas publicētas daudzos izdevumos – žurnālos, kalendāros, grāmatās (R. Baltakmens „Latvietis un viņa zirgs” (2000.), V. Stukuls „Ieskaties un ieklausies zirgā” (1988.) u.c.). 2000. gadā Rīgā sarīkojis starptautisku izstādi „Pasaules zirgi”, kurā tika eksponētas dažādu valstu fotogrāfu vairāk kā simt četrdesmit fotogrāfijas.
Puriņu mājas Veselavas pagastā ir vieta, kas saistījusi autoru visu mūžu. Savas dzimtas pagātni Imants Puriņš gan pētījis vēsturiskos materiālos, atrodot ziņas par senču dzīves gājumu pirms vairāk kā 200 gadiem, gan fiksējis fotogrāfijās. Savos atmiņu pierakstos fotogrāfs rakstījis: „Sen vairs nav redzami rudeņos rindojamies labības statiņi. Vasarās smaržīgi siena zārdi. Nekur nav atrodami darba rati, ragavas un citi seni darbarīki. Nebūtībā aizgājušas senās rijas, klētis, pirtiņas, simtgadīgi ozoli. Vienīgais apmierinājums, ka esmu paspējis daudz no minētajām vietām un lietām nofotografēt savā ierastajā fotogrāfa darba mūžā.” („Foto Kvartāls” Nr.5, 16.lpp.) Fotogrāfijās aizgājušais laiks tverts asociatīvi, raisot tēlainu un apcerīgu noskaņu. Lai gan ainavās tikpat kā nav manāms cilvēks, uz tā klātbūtni norāda padarītie darbi vai turpat atstātie priekšmeti – zirgu pajūgs, apstrādātie lauki vai žoga mietiņi pie mājas – atsaucot atmiņā laikus, kad mājas tika iekoptas grūtā darbā un cilvēka identitāte tika sasai
stīta ar piederību dzimtajai sētai.
Izstāde apskatāma līdz 2. augustam.
Foto: Imants Puriņš „Ciemos” (1982)
