Foto izstāde „Kādas pazīstamas sejas”

Nelielai istabiņai līdzīgā galerija draudzīgi uzņem visus sveicējus, kas ieradušies kuplā skaitā, telpas gan pamaz, bet drīz, pēc oficiālajām ievadfrāzēm, šī problēma atrisinās pati no sevis, skatītāji ar vīna glāzēm rokās pārvietojas gan pa galeriju, gan dodas laukā tērzēt, lai pēc brīža atgrieztos.

Šī izstāde ir ne vien sadarbības projekts starp divu valstu māksliniekiem, bet arī starp diviem atšķirīgiem mākslas žanriem. Stikls un fotogrāfija. Fotogrāfijas aiz stikla. Tomēr tas nav tik vienkārši, kā fotogrāfija rāmītī uz plaukta. Šoreiz vienlīdzīga mākslas darba vērtība piešķirta kā darbam, tā ietvaram.

Latviešu stikla māksliniece Bārbala Gulbe līdz šim izveidojusi divas personālizstādes, kā arī piedalījusies daudzās grupu izstādēs un simpozijos. Savukārt Pjērs Nikolā Bunakofs, kurš kādu laiku bijis modes fotogrāfs tādos izdevumos kā Maire-Claire, Fluid, Trendy utt., šobrīd studē mākslas vēsturi Luvras mākslas skolā. Ideja par sadarbību radusies jau agrāk un neatkarīgi no Francijas pavasara, taču uzzinot par to, nolemts piedāvāt arī šo ieceri.

Izstādes pamatu veido piecas lielformāta fotogrāfijas, kurās attēlotie cilvēki, trīs vīrieši un divas sievietes, skatienam daļēji vai pilnīgi slēpti aiz matēta vai saskrāpēta/iegravēta stikla. Tās stāsta par tuviem cilvēkiem, kuru tēli ir kopā ar mums ik dienas – atmiņās vai piemiņas fotogrāfijās. Iespējams viņu tēli atmiņās pabalējuši, līnijas kļuvušas neskaidras, maciņā ieliktā fotogrāfija laika gaitā iemantojusi skrāpējumus un atlocītus stūrīšus. Taču, lai cik nespodrs kļūtu attēls, mēs to atpazīstam, atmiņa dara to skaidru un asu. Kā rakstīts izstādes pieteikumā tā „vizualizē laika un fiziskā attāluma pēdas uztverē”. B. Gulbe stāsta, ka sākotnēji izstādes nosaukumam bijis izvēlēts vārds „Amnēzija”, taču beigu beigās nolemts, ka tas tomēr būtu mazliet par skarbu, jo šīs fotogrāfijas ir kā atmiņas, kas nav zudušas pavisam, vien nedaudz zaudējušas asumu vai apbružājušās.

Nav mazsvarīgi, ka fotogrāfijās redzamie cilvēki ir nevis vienkārši tipāži no ielas vai īpaši atlasīti modeļi, bet fotogrāfa draugi, līdz ar to izstāde iegūst personisku nokrāsu. Kaut, kā atklāšanā teic B. Gulbe, šajās fotogrāfijās ikviens var ieraudzīt kāda sev tuva vai vienkārši pazīstama cilvēka sejas aprises, vajadzīgas tikai dažas līnijas, lai tās iedarbotos uz mūsu zemapziņu un atsauktu kādu varbūt senaizmirstu tēlu vai sajūtu.

Taujāta par to, kā noritējusi sadarbība, māksliniece stāsta, ka pēc vienošanās par izstādes koncepciju, darbs faktiski ritējis gandrīz neatkarīgi, atsevišķi tapušas fotogrāfijas un stikli, darbi vēlāk savienoti, piemeklējot katrai fotogrāfijai atbilstošāko ietvaru un tēla atklāšanas veidu. Kā pirmā radusies ideja par pilnīgi matēto stiklu, noslēpumainu un intriģējošu, caur kuru, tikai pēc apstrādes ar ūdeni, iespējams ieraudzīt apslēpto attēlu – kādas sievietes seju.

Līdzās šiem darbiem galerijā aplūkojams arī albūms ar citām Pjēra Nikolā Bunakofa fotogrāfijām. Tajās tvertie cilvēku tēli drīzāk atgādina ēnas, kaili un puskaili ķermeņi tverti kustībā, līnijām izplūstot rodas tikai nojausma par tēlu. Pelēkbaltu toņu samtainas variācijas ar izgaismotām figūrām uz tumša fona un līdzās gaismā gandrīz izdzisušas tēlu aprises, ar kurām kontrastē nedaudzās fotogrāfijas ar atklātu fonu – konkrētu telpu un atsevišķiem sarkaniem akcentiem. Daļa attēlu „saskaldīti” kvadrātos, vēl vairāk tos attālinot no realitātes vai izceļot kādu detaļu.

Taujāts par šajās fotogrāfijās uzsvērto distanci pret realitāti, mākslinieks teic, ka būtiski licies uzsvērt to, ka jebkurā fotogrāfijā redzamais, arī tajās, kuras tiecamies uztvert par realitātes atspulgu – avīzēs, žurnālos ievietotajās – reālitātes nebūt nav, fotogrāfijā redzams tikai viens no iespējamajiem skatījumiem, kas ir autora skatpunkts.

Turklāt, katrs skatītājs sevī rada vēl vienu attēlu, redzētā kopiju, ne identisku, bet tādu, kādu to var ieraudzīt tikai katrs pats.